“Pistacejis”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ieva Kolmane

Literatūrkritiķe un tulkotāja

Ikkurā valodā, toskait mūsējā, par sevi liek manīt mistiskā robeža starp to, ko saproti kā ierasto un ne tik ierasto, – tā man allaž bijis ar latgaļiem, un prieku, kad saproti, grūti ar jel ko citu salīdzināt. Labākais, ka tas mobilizē, un to pašu jau dara arī dzeja – sapurina, saķer un nelaiž vaļā. Pistācijas un pagaidu gaidas „pie stacijas” vienkopus sajūdz stiprumu un to, kas tagadnē. Katrā ziņā noteikti nav tā, ka „es raužu/ par tū ka jī nav saprotoši/ n i k u o”. „Paļdīs par pīturu/ tuoļok mes poši.”

Henriks Eliass Zēgners

Dzejnieks

Raibīs jeb Oskars Orlovs dažādos kultūras medijos darbojies jau labu brīdi, taču šķiet, ka tieši ar šo krājumu beidzot ievērots plašāk, un ne velti – šajā grāmatā pulsē svaiga asprātība un sirsnība. Autora uzbūvētā tēlu pasaule it kā pazīstamā vidē atrod jaunus pieturas punktus, kuriem pievērst lasītāja uzmanību – vai tā būtu lauku ainava vai kāda skumja cilvēciska rīcība. Patīkams ir arī humors, kas mijas ar skaudrākām noskaņām, un viss iepriekšminētais ir arī veiksmīgi sakārtots kopā – nesarežģītā un cilvēciski siltā krājumā, ko paspilgtina dumpinieciski pavedieni.

Osvalds Zebris

Rakstnieks

Raibajam Suņam (Oskaram Orlovam) krājumā “Pistacejis” izdevies nostāties un noturēties līdzsvarā starp divi pasaulēm. Tā viena ir dabisks, nesamežģīts un trāpīgs cilvēku un laika vērojums, – mazliet atsvešināti uz soliņa pie stacijas sēžot, pistācijas graužot. Otra, kad pats esi viens no dzīves pasažieriem, liek domāt gan par braukšanas, kustības simbolisko nozīmi, kur pagājušais sastop vēl nenotikušo – “vagona centrā sēž babiņa (..), sēž, tīra sēnes” – un kur subjektīvo pasaules galu raksturo kustības trūkums – “caur tiem vārtiņiem jau sen neviens nestaigā”. Krājuma pēdējās rindas mudina nepiemigt, izkāpt pareizajā pieturā, jo būšana vērīgam, nomodā taču nozīmē, ka topam, paši izvēlamies un galu galā – esot nomodā, varam pamodināt kādu blakus iemigušo.