Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Daina Sirmā
REDAKTORS: Ronalds Briedis
MĀKSLINIECE: Inguna Cepīte
DARBA NOSAUKUMS: “Dievaines”
IZDEVNIECĪBA: Pētergailis
ANOTĀCIJA: Savā trešajā dzejoļu krājumā Daina Sirmā ir uzklājusi galdu un atvērusi durvis gada tumšākā laika mielastam. Veļu laiks. Dievaines. Šajā vakarā kamolos savēlusies migla iegūst sen aizgājušu cilvēku vaibstus, sabiezē durvju ailē un pārkāpj sava bijušā nama slieksnim. Vāri apgaismotajā un šaurajā lauku sētas istabā pulcējas paaudzes, radam līdzās nosēžas kaimiņš, tautiešiem līdzi ienāk kāds svešu zemju ciemiņš. Viņu ir tik daudz, cik saglabājusi mūsu atmiņa. Viņi nāks tik ilgi, cik tos aicinās pie saimes galda. Pēc gadiem no viņiem paliks bildes laika krāsu un smaržu uzsūkušā fotoalbumā, ko pēcteči šķirstīs kā senu dzimtas rēbusu, mēģinot uzminēt, kas slēpjas zem nekad neredzētajām, bet dīvaini pazīstamajām sejām. Šovakar viņi visi ir vienkopus - bijušie un pašreizējie; vēsturiskie, mītu apvītie un fantāzijas radītie. Vienā lielā episkā kopbildē. - Ronalds Briedis
PAR AUTORI: Daina Sirmā (1958). Dzīvo Valmierā un Dikļu pagasta Radziņos. Absolvējusi LU Filoloģijas fakultātes maģistrantūru. 2010. gadā apmeklējusi "Literārās Akadēmijas" dzejas meistardarbnīcu. Strādā Valmieras Valsts ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Dzejas grāmata “Kailsals” (2012) godalgota ar Literatūras gada balvu nominācijā – Labākā debija. Kritikas atzinīgi novērtēts arī krājums “Iekšpagalms” (2014).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Edvīns Raups
Dzejnieks un tulkotājs
Arī trešā Dainas Sirmās dzejoļu grāmata apliecina dzejnieces savdabīgo rokrakstu, kurā divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošas metaforas ērti sadzīvo ar naivā reālisma manierē gleznotu ainavu. Par vienu no spēcīgākajiem izteiksmes līdzekļiem šajā grāmatā kļūst dažādu tautu personvārdi, arī īpašvārdi, to kuplais skaits pie veļu galda neļauj norimt sarunām, neļauj nogrimt aizmirstībā nevienam liktenim, nevienam pieredzes zibsnim. Dzejoļi pulsē apbrīnojami latviski un mūsdienīgi, un šis apgalvojums man pasprūk tik dabiski, ka nevaru atminēties, kad vēl pēdējo reizi būtu ko tādu teicis.
Jānis Ozoliņš
Literatūrzinātnieks
“Dievaines” gluži kā smaga villaine glabā iepriekšējo paaudžu atmiņas un smaržas, piesūkusies kara laiku rudzu maizes sārtuma, pelējuma un sīku aizlaiku gružu, kas krājušies mātes kumodes apakšējā atvilktnē, kuru bērnam aiztikt nav ļauts. Bet lasītājs ir negausis, tas nespēj ievērot lieguma, apliek villaini ap pleciem un ieelpo zemes bites, kūtsmēslu garaiņus, karstus kāpostus un suņspalvu kulainīšus, bet raupjajā dzīparu rakstā satausta bērza tāsī grieztos Mēdzūlas krustus un Ārciema baznīcas zvana mēli, – tik dzīva ir Dainas Sirmās iztēle, šajā krājumā pārkāpjot savas pieredzes robežas, tā vietā izdzīvojot notikumus, kurus lasītājam piedzīvot nav bijis lemts. Un lasītājs tajā iegrimst kā avotā, kā purvā, kā bula laika karsonī.
Silvija Tretjakova
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja
Krājums “Dievaines” ir veltīts aizgājušo paaudžu atcerei, dzejnieces dzimtas un vēsturisku personību piemiņai. Stāstījums rodas, dzejoļus izvēršot garākos ciklos, pieminot ģimeni, plašo radu pulku un pagātnes notikumus. Krājuma turpinājumā leģendu ģeogrāfija izplešas, laiktelpa aiztiecas līdz vēsturiskajai Valmieras degšanai, epizodēm no citzemju ceļojumiem. Dainas Sirmās dzejas krājumi pieaug stiprumā. Atceros, ka “Kailsalu”, autores dāvinātu, izlasīju autobusā Valmiera – Rīga vienā sajūsmas pacilājumā, toties “Dievaines” ir gandrīz fiziskās sāpīgās sajūtās tverama dzeja “…bez zvaigznēm irstošie cimdi/ ārda līdzi mūsu rokas pa vīlēm”; “…retumis tomēr kūtsmēslos novārīti/ kritušo pirkstiņi acu āboli iekšas/ lien ārā no zemes…” Krājums noslēdzas ar dzejas ciklu “Pašu ļaudis”, kas veltīts kāda Latvijas pagasta vecajiem. Tas ir stāsts par aizejošās dzīves svinēšanu nāves priekšnojautās. Taču te nav nekādas banalitātes, dzejnieces vārdos pulsē mūžības apjausma un patiesa dzīves jauda.
