Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Einārs Pelšs/Demon
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
DARBA NOSAUKUMS: “Condom”
IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša
ANOTĀCIJA: Ilustrēts grafiskās dzejas krājums latviešu un krievu valodā. Eināra Pelša piektajā dzejas grāmatā, kas izdota ar pseidonīmu Demon, apkopoti eksperimentāli teksti, kuros autors izmantojis gan vizuālās mākslas elementus un digitālā laikmeta grafiskās zīmes, gan dažādu valodu tekstu fragmentus, datora veiktus tulkojumus un arī citu autoru tekstus, azartiski saspēlējoties ar kolēģu dzejnieku radīto. Atbildot uz autora lūgumu, grāmatai savus tekstus atvēlējuši Arvis Viguls, Dmitrijs Kuzmins, Dmitrijs Sumarokovs, Roma Voroņežskis, Andrejs Sen-Seņkovs un citi dzejnieki, savukārt cikls "12 mēneši" radīts kopā ar dzejnieku Andi Surguntu.
PAR AUTORU: Einārs Pelšs (1960) studējis Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā; Burjatijā studējot, apguvis burjatu valodu. Pirmais dzejoļu krājums „Maija” tiek atzinīgi novērtēts par konceptuālo, konstruktīvo pieeju dzejai. 1990. gadā iznāk Igora Severjaņina dzejas izlase „Vaļsirdīgā romance” E. Pelša atdzejojumā. Pēc tam viņš pārtrauc publicēties līdz 2009. gadam. 2012. gadā iznāk dzejoļu krājums „S” un izdevums „In visi ble”, kuru veido tikai grāmatas vāki. 2016. gadā izdots krājums „Mīļākais tētis pasaulē”, kas veltīts dzejnieka dēla hokejista Kristiāna Pelša (1992—2013) piemiņai. 2017. gada nogalē iznāk krājums "Condom", ko Pelšs parakstījis ar pseidonīmu Demon. Pelšs atdzejo no krievu valodas 20. gadsimta sākuma un arī mūsdienu krievu dzejnieku darbus. Sastādījis Nikolaja Gumiļova dzejas izlasi "Dzeja" (kopā ar J. Elsbergu, 2016).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Edvīns Raups
Dzejnieks un tulkotājs
Es to sauktu par grāmatu Ismu. Šodien dzejā par ismiem daudz nerunā, bet nu latviešu lasītājiem ir prieks baudīt kaut ko no tā, ko pirms postmodernisma noteikti dēvētu par avangardu, drīkst arī tagad. Kaut kas no dadaisma, kaut kas no futūrisma, no valodas modernistiem (kolāžas) un, protams, arī pelšisma (nejaukt ar Arvīdu Pelši – lai gan Demon šis kompartijas boss nebiedētu). Pēc enerģētiskā lādiņa: dzejnieks te ir panks. Filigrāni nostrādāti, apstrādāti burti, zīmes, bildes, vārdi arī ir. Par garšvielām klāt piemaisīti krievu dzejnieki, dažs labs mūsējais vēl, piesaukts pat tēvs Marinetti. Vārdi izgrebti tik tukši, lai nerastos ne vismazākās aizdomas, ka ar tiem kaut ko iespējams pateikt. Vārdu sakot, pilnīgi brīvs gars dzelžaini funkcionējošā prātā. Devīze: nekā lieka, viss lieks. Spoži glancēta virsotne sen nekoptā ielejā.
Henriks Eliass Zēgners
Dzejnieks
Eināra Pelša jaunākais veikums pilnībā atbruņo lasītāju no visiem priekšstatiem par to, kas vispār ir dzeja un kas ir dzejas krājums. Jautājums par to, vai aktuāls ir modernisms, postmodernisms vai neopostmodernisms, jau labu brīdi kļuvis apnicīgs. Tomēr ideja par lasītāja šokēšanu latviešu dzejā daudz biežāk ir apspriesta, nekā realizēta – un šis ir krājums, kas iesviež sejā kārtīgu ledaina ūdens šalti, pēc kuras izberzēt acis, paskatīties apkārt un padomāt: “kas īsti te notiek?”. Tomēr tas nav tikai pliks šoks, tur slēpjas vēl kaut kas, un ir patiesi interesanti mēģināt saprast, kas tieši.
Jānis Ozoliņš
Literatūrzinātnieks
Pēdējos gados latviešu dzejai nozīmīgs ģeogrāfisks punkts ir Preiļi, kurp jauni un pieredzējuši dzejnieki dodas gluži kā svētceļnieki uz Aglonu, lai tiktos ar konceptuālās dzejas ampelmani Eināru Pelšu. Pašu dalībnieku vidū tā jau nodēvēta par Preiļu konceptuālistu grupu, un ar tās pārstāvjiem viņš sadarbojies arī šajā dzejas krājumā. Pelšs izmanto visus iedomājamos paņēmienus, kas ļauj eksperimentēt, – neradošo rakstīšanu, vizuālos izteiksmes līdzekļus, digitālās kultūras simbolus, eksperimentus ar teksta robežām un autorību. Viņa darbos labi pamanāmas krievu modernisma dzejas pēdas, un visus tos pavada neprognozējamas spēles ar naratīva elementiem un estētiskām kategorijām. Prasmīgi izmantojot valodas paradoksālo dabu, viņš ir vispatiesākais homo ludens latviešu dzejā šobrīd, un tas laikmetīgo latviešu dzeju patiešām atdzīvina.
