“Kurš no mums lidos?”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Osvalds Zebris

Rakstnieks

Sirsnīgs stāsts par to, kā pasaule mainās mirklī, kad kaut kas mums nozīmīgs, šķietami stabils un pašsaprotami esošs pēkšņi ir zudis, jo esam tam jau sen skatījušies cauri. Izgaisusī Katedrāle Liepājas Karostā un trīs bērnu ceļojums tās meklējumos – cauri tekstā trāpīgi iemiesotām skumjām, dusmām, bailēm un citiem sirds pārbaudījumiem – uztverams gan kā piedzīvojumu pasaka, gan kā simbolisks skats. Vispirms jau uz spēju noticēt, ticēt. Skats uz bērnišķīga (no “lielo cilvēku” skatpunkta) ideālisma piepildītu apņēmību atgūt skaisto Katedrāli, – šo misiju Andras Manfeldes stāstā var veikt tikai bērni.

Undīne Adamaite

Kultūras žurnāliste

Ideāls paraugs, bet bez parauga stīvuma un didaktikas, kā bērnu grāmatai nebūt bērnu grāmatai vien. Andra Manfelde raksta it kā ar caurspīdīgu godīgumu gan par bērnu, gan pieaugušo vientulību, it kā tik vienkārši un maz ambiciozi, ka, manuprāt, tas nevar nesaviļņot. Iespējams, bērnus vairāk aizraus brīnumpasakas un fantasy motīvi, bet mani kā pieaugušo normālā pusmūžā, protams, pirmkārt, uzrunā alūzijas ar “Mazo princi” — skumjajiem un apputējušiem planētu iemītniekiem. Katram dusmīgajam, skopajam, resnajam, skumjajam utt. kaut kur dziļi kabatā ir bildīte ar sevi bērnībā, kur “viegla viegliņa meitene Apolonija slēpo uz mājām, un mākoņi kā zirdziņi teciņiem skrien viņai līdzi” — Andra Manfelde mums to apsola daudz cietuša cilvēka solidārā, maigā līdzjūtībā. Brīnumlauska bērnu kabatās gan ieskrāpē, gan atdzesē pieri.

Silvija Tretjakova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja

Literatūras teorijā atrodami divi viedokļi par to, kas ir laba bērnu grāmata. Viens no tiem uzsver nepieciešamību pēc stāsta, ko varētu uztvert vairākos līmeņos, lai būtu gan saistošs sižets, gan pausta kāda dziļāka doma, kas spētu ieinteresēt arī pieaugušu cilvēku. Otrs viedoklis izsakāms vienkāršā apgalvojumā - ja autors ir nolēmis rakstīt bērnu grāmatu, tad tai jābūt bērnam saprotamai. Lai gan abi pieņēmumi neizslēdz viens otru, Latvijā rakstnieki vairāk cenšas sasniegt šo augstāko latiņu, radīt daudzslāņainu, dziļdomīgu literatūru, kas palīdzētu mazajam izaugt. Andra Manfelde ir sarakstījusi (un arī ilustrējusi) grāmatu, kas atsauc atmiņā “Oza zemes burvi”, slaveno amerikāņu klasikas darbu. Tāpat kā Laimena Frenka Bauma brīnumainajā stāstā arī šeit sastopam dažādus fantastiskus tēlus, ko iepazīst bērnu trijotne – Ķī, Dodō un Fēliksa. Abos sižetos līdzības saskatāmas zaudējumā, ceļojumā un laimīgā atrisinājumā. Lai gan Manfelde nenosauc vārdā vietu, kur risinās viņas grāmatas fantastiskie notikumi, ir viegli atpazīt Liepājas Karostu. Kādā miglainā rītā ir pazudusi Katedrāle, skaistākā celtne pilsētiņā, ko Fēliksa vienmēr ir apbrīnojusi un vēlējusies uzzīmēt… Bērni dodas to meklēt. Viņi sastop Skumju Princesi, Betona Cilvēku, Dusmu Dāmu, Tukšrosības Kundzīti, Vienaldzības Medūzu un Tilta Putnu, pat Karalieni! Piedzīvojums no tiesas aizraujošs, pats vērtīgākais, manuprāt, ir bērnišķīgas aizrautības un sirsnīgas līdzjūtības caurstrāvotais vēstījums – pilnai laimei vajadzīga māmiņa un tētis, mūsu mājas, pankūkas un lai Murzim ataug aste!