Margita Gūtmane (1943) – rakstniece, dzejniece, atdzejotāja. 1944. gadā kopā ar radiniekiem nokļuvusi trimdā Vācijā. Beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju, studējusi Hamburgā literatūrzinātni un teātra vēsturi, Stokholmā – baltu valodas. Dzīvojusi Hamburgā, kopš 1996. gada Latvijā. Dzejoļu krājumos “Ēnu spēles” (1971), “Kas zinās stāstīt” (1976), “Klusuma robežās” (1981), “Dzejas” (Latvijā 1991, autores iecerētais nosaukums “Tava ķermeņa ainavas”), prozas darbos “Tā pati diena” (1988) un “Vēstules mātei (1998) atklāts trimdas traģisms, vientulības sajūtas, nepiederība un ilgas. Sarakstījusi grāmatu bērniem “Minkāns” (1985). Atdzejojusi vācu valodā Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Ulda Bērziņa u. c. autoru dzejoļus. LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Latvijas RS biedre (1992). Saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par prozas grāmatas “Tā pati diena” manuskriptu (1984), PBLA Kultūras fonda Goda balvu par grāmatu “Vēstules mātei” (1998), Latvijas Literatūras gada speciālbalvu par grāmatu ““Dzīve ir viens vella izgudrojums” Veronika Strēlerte manās atmiņās” (2013).

Elga Sakse (1930) – tulkotāja. Tulko no ungāru valodas. Elga Sakse ieguvusi agronomes izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1955), strādājusi specialitātē, vēlākos gados arī par grāmatvedi (1955–1965). Kopš 1965. gada pievērsusies tikai tulkošanai. Elgas Sakses tulkojumā publicēti vairāk nekā 60 ungāru rakstnieku darbu (daļa – nepublicēti), to vidū ir Magdas Sabo, Ferenca Molnāra, Ištvana Freketes, Ištvāna Erķēna, Guļas Ijēša, Šandora Mārai, Žužas Rakovskas, Lāslo Ģurko un daudzu citu darbi.

Par ieguldījumu ungāru literatūras popularizēšanā Latvijā saņēmusi Ungārijas Republikas literāro prēmiju (1988), Ungārijas valdības balvu – medaļu “Pro cultura Hungarica” (1993), Ungārijas Republikas prezidenta zelta piemiņas medaļu (1997), Ungārijas Republikas Ordeni (2009), Ungārijas Republikas Goda krustu (2015), kā arī ir Latvijas Republikas apbalvojuma – Atzinības krusta – kavaliere (2012). 2022. gadā Elga Sakse tika apbalvota ar Balaši Tulkotāja Lielo balvu, kas ir pats augstākais apbalvojums ungāru daiļliteratūras tulkotājam. Šo balvu pasniedz tulkotājiem par izcilu darbu, kas ļauj ārvalstu lasītājiem iepazīt ungāru literatūras klasikas un mūsdienu darbus viņu dzimtajā valodā. Par Balaši Tulkotāja Lielās balvas piešķiršanu lemj padome, kurā darbojas Ungārijas grāmatu nozares un rakstnieku asociāciju vadošie pārstāvji. Kandidātus balvai izvirza Ungārijas diplomātiskas pārstāvniecības ārvalstīs. Balvu kopš 2017. gada piešķir ik gadu vienam tulkotājam, par piešķiršanu lemj Ungārijas Ārlietu un tirdzniecības ministrija.

PAR LAUREĀTI: Dzejniece, prozaiķe un tulkotāja Daina Avotiņa dzimusi 1926. Gadā Valmierā. Mācījusies Bejas, Ingažu, Augšgaujas pamatskolā, Gaujienas vidusskolā, beigusi Rīgas 3. vidusskolu. Studējusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā (no 1966. gada "Liesma") par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju, bijusi laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora vietniece, noorganizējusi un vadījusi Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroju, organizējusi Dzejas dienas, bijusi Rakstnieku savienības valdes sekretāre. Autores pirmā literārā publikācija – dzejolis "Viņš mīl?" publicēts žurnālā "Karogs" 1954. gadā. Pirmais dzejas krājums "Magoņu vasara" izdots 1965. gadā. Autores pūrā ir 11 dzejoļu krājumi, 23 prozas darbi, kā arī daudzi tulkojumi no lietuviešu, krievu, vācu un moldāvu valodām. Daina Avotiņa saņēmusi Lietuvas Virsnieka krustu “Par nopelniem Lietuvas labā”, viņas nozīme latviešu literatūras attīstībā novērtēta 2015. gadā, kad viņai piešķirts Triju zvaigžņu ordenis.

PAR LAUREĀTI: Rakstniece un valodniece Lalita Muižniece dzimusi 1935. gada 11. augustā dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka un žurnālista Jūlija Lāča ģimenē. Tēvs 1940. gadā kļuva par labklājības ministru un izglītības tautas komisāru, taču 1941. gadā ticis apcietināts un gājis bojā. 1944. gada rudenī Lalita ar mammu un māsu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvo latviešu bēgļu nometnēs Minhenē, Fišbahā un Dillingenā un mācās latviešu bēgļu nometņu skolās. 1950. gadā emigrējusi uz Amerikas Savienotajām valstīm. Pirmie dzejoļi tapuši 1944. gadā, kas pierakstīti burtnīciņā uz kuģa, dodoties bēgļu gaitās, taču gājuši zudībā.