Foto: LALIGABA publicitātes attēls
PAR AUTORU: Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos "Vaga" un "Artava", pēdējos gados pilnībā pievērsies rakstniecībai. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāk 1982. gadā – rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas, 90. gados pievērsies bērnu literatūrai un šajā žanrā sarakstījis vairāk nekā 25 grāmatas, kurās jaunie lasītāji aizraujošā veidā tiek iepazīstināti ar dažādām kultūrvietām – Rīgas vēstures muzeju, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rīgas Zooloģisko dārzu.
Saistošā manierē tiek izklāstīti arī vēsturiski notikumi un sasniegumi – pirmās Ziemassvētku egles stāsts, Amerikas Savienoto Valstu vēsture, Austrijas komponistu mūzika un citas tēmas. Autora spilgtākais literārais tēls ir lācītis Tobiass, kas ir viens no paša rakstnieka rotaļlietu kolekcijas lāčiem un, kā apgalvo pats autors, Tobiass esot īstais autors vismaz septiņiem Zvirgzdiņam piedēvētajiem literārajiem darbiem. Savos tekstos J. Zvirgzdiņš meistarīgi savij dokumentālus faktus un fantāziju, kas uzrunā bērnu auditoriju ar reālā pieredzē balstītiem un spilgtā veidā izstāstītiem notikumiem. 1999. gadā viņa grāmata bērniem, piedzīvojumu romāns-pasaka "Reiz senos laikos Kurzemē", iegūst 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un 2001. gadā arī Pastariņa prēmiju. Rakstnieka veikums vairākkārtēji novērtēts ar Latvijas Literatūras gada balvu – 2002. gadā par darbu bērniem "Bebru atgriešanās", 2006. gadā – par grāmatu "Tobiass dodas pasaulē". 2009. gadā autors iegūst Pastariņa prēmiju par grāmatām "Mūsu Latvija", "Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu" un "Konteineru meitenīte Rudīte". 2013. gadā autora literārais sniegums novērtēts ar Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā par darbiem "Rīgas runča Maurīcija piedzīvojumi", "Kad muzejā iespīd Mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi" un "Seši stāsti par ASV vēsturi". 2012. gadā autors nominēts Astridas Lindgrēnas piemiņas balvai bērnu literatūrā. J. Zvirgzdiņa grāmata "Muffa: Stāsts par balto degunradzēnu" 2012. gadā iekļauts prestižajā "White Ravens" katalogā. 2013. gadā autors saņēmis Aleksanda Čaka balvu par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā. Autora darbi tulkoti somu, itāļu, lietuviešu, armēņu un citās valodās. J. Zvirgzdiņa darbus bērniem ilustrējuši vairāki pazīstami latviešu mākslinieki – Aleksejs Naumovs, Anita Paegle, Reinis Pētersons, Gita Treice, Gundega Muzikante un citi.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
GUNTIS BERELIS
Juris Zvirgzdiņš nav tikai rakstnieks. Drīzāk tā ir teritorija vai, ja patīk, kontinents latviešu prozas teritorijās. Vispirmām kārtām – Zvirgzdiņš ir daudzkārt godalgots (Latvijas Literatūras Gada balva, Jāņa Baltvilka balva, Pastariņa prēmija) bērnu rakstnieks, lācīša Tobiasa, baltā degunradzēna Mufas, konteineru meitenītes Rudītes, Rīgas runča Maurīcija, bebru dzimtas un daudzu citu labdabīgu, varbūt mazliet naivu, tomēr katrā ziņā ļoti asprātīgu un, kas arī nav mazsvarīgi, erudītu būtņu autors. Domājams, ne katrs latviešu autors varētu lepoties ar tik milzīgu auditoriju, kādu veido bērni, kas nu jau vairākās paaudzēs lasījuši Zvirgzdiņa grāmatas. Turklāt Zvirgzdiņš no sava cienījamā vecuma augstumiem nemēdz pamācoši vai brīdinoši kratīt pirkstu bērņukiem pie deguna vai, izmantojot sirmās bārdas iedvesto autoritāti, nolasīt viņiem kārtīgu morāli par pareizas dzīvošanas principiem. Gluži pretēji, viņš labi zina, ka morālei jānāk bez moralizēšanas, savukārt grāmatai, īpaši, ja tā paredzēta bērniem, noteikti jābūt interesantai, bet jēdziens "interesants" tiesīgs pastāvēt arī estētiskas kategorijas skatā. Otrkārt, Zvirgzdiņš ar mazo absurda tekstiņu krājumu "Esse un..." (1993) bija viens no pirmajiem, kas latviešu prozā projicēja absurda literatūras elementus (šepat līdzās viņam stāv Daniils Harmss un Hulio Kortāsars ar saviem stāstiem par hronopiem un slavītēm). Treškārt, Zvirgzdiņš kopā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni sarakstīja romānu vai drīzāk romānu diloģiju "Odu laiks" (1989, 2009), iespējams, viskrāšņāko farsa un groteskas stilistikā ieturēto darbu latviešu literatūras vēsturē, savukārt farss un groteska ir neiztrūkstošas postmodernisma poētikas sastāvdaļas. Ceturtkārt, Zvirgzdiņa darbi ar kultūrvēsturisko ievirzi – romāni "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003) un "Dancis uz virves" (2015), stāstu krājumi "Rīgas sapņugrāmata" (2002) un "Atgriešanās Itakā" (2011), kuros autors savā ziņā atklājas kā Marģera Zariņa tradīcijas sekotājs, taču īstenībā iedibina pats savu tradīciju, par savas prozas pasauli pārtapinādams savu patiesi unikālo lasītāja pieredzi. Šo uzskaitījumu vēl varētu turpināt, taču šā vai tā ir skaidrs, ka jau tagad Zvirgzdiņa prozas teritorija iegūst kontinentālas aprises.
EVIJA GULBE
Teju četrus gadu desmitus rakstnieks Juris Zvirgzdiņš gādā gan par pieaugušajiem, gan gados jaunākajiem lasītājiem. Ievērojamu daļu radošā mūža viņš veltījis tieši bērnu grāmatām. Rakstnieks radījis jau vairāk nekā trīsdesmit darbus bērniem, kas tulkoti armēņu, somu, lietuviešu un citās valodās.
Zināšanas, dzīves pieredzi un iztēli Juris Zvirgzdiņš ierakstījis piedzīvojumu stāstos, kuru notikumi noris rakstnieka dzimtajā Rīgā, Latvijā, tās novados un arī tālākās zemēs, piemēram, Amerikā un Japānā. Autors un grāmatu varoņi iepazīstina bērnus ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem, personībām, vietām un to kultūrzīmēm.
Rakstnieka ieguldījums bērnu literatūrā novērtēts ar daudzām godalgām – Pavasara balvu (2000), Pastariņa prēmiju (2001, 2009), Latvijas Literatūras gada balvu (2002, 2006), Lielo lasītāju balvu (2007, 2008, 2016), Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu (2009, 2013) un 2012. gadā rakstnieks tika nominēts Astridas Lindgrēnas piemiņas balvai.
Juris Zvirgzdiņš, gluži kā viņa radītais, populārais tēls lācītis Tobiass, ir aizrautīgs stāstnieks un uzticams bērnu draugs.
LITA SILOVA
Ja Jurim Zvirgzdiņam šogad piešķirtu balvu par debiju literatūrā, tad ikviens interesents būtu svaigi pārlasījis viņa pirmo publicēto stāstu "Loms". Ar norādi "ironiskā proza" tas rodams 1982. gada žurnāla "Liesma" 12. numurā. Leonards Roze, jaunais censonis, filoloģiskais sausiņš un topošais literāts, tur redzams radošās un ikdienas dzīves pārdomās. Neuzkrītoša lavandas ūdens aromāta ietvarā rit sarunas par Krimu, Roņu salu un Čehoslovākiju, bet it īpaši – Māras dīķa apkārtni un Āgenskalna tirgu, jo tieši tai reģionā mīt ļaudis, kuros iejaukties, lai ieklausītos dzīves aktualitātēs un kreptīgajā valodā. Pirmā stāsta galvenā varoņa lomu spēles (Leonards Džeks Londons, Keruaks Džeks Leonads, Leonards Indriķa hronikas Indriķis) Juris Zvirgzdiņš visos turpmākajos savas radošās dzīves gados uzcītīgi pildījis, izmēģinot bērnu un uzticamu rotaļlietu, dzīvnieku balsis, variējot allaž šodienīgu un noslēpumaini senatnīgu pieaugušo balsis.
Vai balvu par mūža ieguldījumu var uzskatīt par labu lomu? Protams, jo, no vienas puses, godam pelnīts loms, no otras – rakstnieka loma jau tā īsti nekad nebeidzas.