Foto: LALIGABA publicitātes attēls
PAR AUTORI: Līvija Volkova (1931) - literatūrvēsturniece. Beigusi Rīgas Pedagoģijas institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti, LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, E. Veidenbauma muzejā "Kalāčos", R. Blaumaņa muzejā "Brakos", A. Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā. Izdotas grāmatas "Eduards Veidenbaums" (1979), kā arī pētījumi par Rūdolfu Blaumani "Tapšana" (1988) un "Pilnbriedā" (R. Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999) un “Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos” (2008). Līvija Volkova organizējusi gadagrāmatas "Varavīksne" izdošanu (1980-1990), sakārtojusi un rakstījusi priekšvārdus grāmatām - Jāņa Grestes "... kā dzeņa vēders" (1977) un "Krist un celties" (1990), Eduarda Veidenbauma "Brīvības cēlajais gars" (1978), Rūdolfa Blaumaņa "Sijājot, skalojot zeltu" (1981), Jāņa Purapuķes "Ķibele aiz ķibeles" (1989).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
IEVA KOLMANE
Gadu gaitā radies iespaids, ka Līvija Volkova, pētot Blaumani un laižot klajā kārtējo vērtsgrāmatu, ikreiz saliek punktus uz „i” – nu jau gan viss ir skaidrs. Tomēr, būdama ar pārcilvēciskām spējām apveltīta literatūras vēsturniece, viņa arvien nāk un nāk klajā ar kārtējo akurāti dziļo un, kas nav mazsvarīgi, interesanto pētījumu. Jādomā, ko par mūsdienu literatūras pīlāriem, kas mīt sociālajos tīklos, e-pastos, īsziņās un datu aizsardzības regulās, spēs izpētīt šodienas un nākamības vēsturnieki, taču Līvijas Volkovas dzīvesgudrā ziņa un misija ir vērtība pati par sevi – ik cilvēks, pat ja tas nav Blaumanis, ir vesela pasaule, līdz sīkumiem un detaļām atšifrējamiem micēlija tīmekļiem ieaugusi līdzcilvēku, tautas un valsts pasaulē. Tāds, lūk, skata plašums, kam ir vēl kur plesties.
JĀNIS OZOLIŅŠ
Līvijas Volkovas ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību, kuras pētniecībai veltīts viss viņas mūžs. Vai spējam apzināties, cik paaudžu bijušas uzticīgas L. Volkovas zināšanām, pat ja notikusi viedokļu sadursme vai priekšā stādīti nepierādīti un pat skandalozi apgalvojumi? Viņas pētnieces stāja bijusi nesatricināma, pat ja jaunāko paaudžu ķeceri – pētnieki un režisori – uzstājīgi apgalvojuši pretējo. Rakstnieka personības aizstāvēšana ir bijis viņas goda uzdevums. Un vai nav tā, ka visi, kas šķietami pazīstam R. Blaumani, patiesībā zinām vien to, ko atklājusi L. Volkova, atskaitot vien viņa sarakstīto darbu lasīšanu. Taču šeit līdzās jāmin arī citas literatūras vēsturē nozīmīgas personības, kam veltīts ne mazāk laika un pūļu, – Eduards Veidenbaums, Andrejs Eglītis, Jānis Greste, Jānis Purapuķe, un memoriālo muzeju pilnveidē un pētniecībā ieguldītais darbs (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, E. Veidenbauma muzejs “Kalāči”, R. Blaumaņa muzejs “Braki”, A. Upīša muzeji Skrīveros un Rīgā), kas visu paaudžu kolēģu acīs raisa cieņu un apbrīnu.
HENRIKS ELIASS ZĒGNERS
Domāju, ka Līvijas Volkovas darbi pilnā godībā paveras literatūras zinātniekiem un vēsturniekiem, taču arī tiem, tostarp man, kuru ikdiena nepārklājas ar šādu tekstu lauku, saskarsme ar pētnieces darbiem ir īpašs notikums. Bezgala apbrīnojama ir viņas spēja cita laikmeta notikumus, cilvēkus un literatūru savā skatījumā sakausēt kopā jaunā veidolā – hrestomātisko “Blaumaņa zeltu”, piemēram, var lasīt kā emocionāli izjustu romānu. Līvijas Volkovas izpratne un izjūta tver literāru tekstu no dziļām zemūdens straumēm līdz sīkākajiem dekoriem. Tomēr vēl pārsteidzošāka ir viņas acīmredzamā kaislība un mīlestība pret pētītajiem autoriem – domāju, ka tieši tas Līvijas Volkovas darbiem piešķir unikālu un neatkārtojamu dziļumu, šarmu un kvalitāti.