Foto: Ģirts Raģelis
PAR AUTORU: Dzejnieks Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē (1963–1969). Studijas beidzis LVU Vēstures un filozofijas fakutātē ka filozofs, pasniedzējs (1981). Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Labrīt” un “Karogs”. Bijis docētājs Latvijas ev.lut. Kristīgajā akadēmijā. Bijis Rakstnieku savienības dzejas konsultants, 2004. gadā vadījis dzejas meistardarbnīcu. Sarakstījis daudzus scenārijus leļļu filmām – “Umurkumurs” (1976), “Vanadziņš” (kopā ar Arnoldu Burovu, 1978) u.c., libretu muzikālajai izrādei “Meistars Aleksandrs” (2002). Uzrakstījis dokumentālo garstāstu “Modus” (2000). No krievu valodas atdzejojis Aleksandra Bloka, Inokentija Aņņenska, Marinas Cvetajevas, Nikolaja Rēriha, Semjona Haņina dzeju. Apbalvots ar laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas Asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001) un Literatūras gada balvu (2004). 2010. gadā par dzejoļu krājumu “Nosaukums” saņēmis žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā un Ojāra Vācieša literāro prēmiju.
SATORI SARUNAS
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
AIVARS EIPURS
Par Jāni Rokpelni var uzrakstīt ar aizvērtām acīm. Par spilgto grāmatu "Zvaigzne, putna ēna un citi" (1975) ar neierastas estētikas strāvām. Par "Rīgas iedzimto" (1981) u.c. Viņš, būdams garā un miesā stiegrains, uzcītīgi tēsis savus klasiskos, traģiski ironiskos pantus. Dzejnieks ir saņēmis Latvijā iespējamās dzejas balvas, arī Baltijas asamblejas balvu, viņa dzeja tulkota daudzās valodās. Gadu desmitiem Rokpelnis bijis dzejas konsultants un jauno dzejnieku audzinātājs. Rokpelni saista gan literārais process un kolēģu daiļrade, gan laika zīmes. Laikabiedri portretēti viņa eseju grāmatās, romānā un grāmatā par Knutu Skujenieku. Šobrīd nepieciešams atsevišķā grāmatā izdot viņa lielisko krājumu "Vārti" (2004); līdz šim tas lasāms tikai apjomīgajā izdevumā "Dzeja" (2004).
ARTIS OSTUPS
Jānis Rokpelnis, jau sākot ar savu debiju 1975. gadā, vienmēr rakstījis to, kas nepieciešams katrai pilnvērtīgai literārajai kultūrai, – viņš nesaudzīgi dekonstruējis mūsu valodu un līdz ar to arī realitātes uztveri. Rezultāts – it kā atsvešinātas, ironiskas un brīžiem pat ciniskas rindas, kas paplašina priekšstatu par dzeju un atgādina, ka patiesība ir pagalam nestabila – te tā pazib, te atkal zūd. Līdzīgu efektu rada arī viņa esejas un proza. Tomēr Rokpelnis ne tikai daudz un trāpīgi rakstījis. Viņš latviešu literatūrā nozīmīgs arī kā dzejas redaktors, kurš palīdzējis noslīpēt ne vienu vien krājumu un iedrošinājis (vai arī laicīgi sabaidījis) vairākus jaunos talantus. Tēlaini izsakoties, Rokpelnis ir kā ēna, kas krīt no latviešu dzejas pleciem.
LIEGA PIEŠIŅA
Dzejas iedzimtais, kura poētiskie teksti iemūžināti arī bilingvālajā samta sērijā. Viņa dzejas redze un pieredze māca gribošajiem dzejas rakstītājiem pievienoties varošo kategorijai. Skolotājs, Meistars, Dzejnieks, kas iedvesmo un kas uzrunā. Kuru dzird, saprot un mīl.