Foto: Edmunds Brencis, žurnāls "Ir"
PAR LAUREĀTI: Rakstniece un valodniece Lalita Muižniece dzimusi 1935. gada 11. augustā dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka un žurnālista Jūlija Lāča ģimenē. Tēvs 1940. gadā kļuva par labklājības ministru un izglītības tautas komisāru, taču 1941. gadā ticis apcietināts un gājis bojā. 1944. gada rudenī Lalita ar mammu un māsu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvo latviešu bēgļu nometnēs Minhenē, Fišbahā un Dillingenā un mācās latviešu bēgļu nometņu skolās. 1950. gadā emigrējusi uz Amerikas Savienotajām valstīm. Pirmie dzejoļi tapuši 1944. gadā, kas pierakstīti burtnīciņā uz kuģa, dodoties bēgļu gaitās, taču gājuši zudībā.
L. Muižniece absolvējusi Rietummičiganas Universitāti, bijusi ilggadēja Rietummičiganas Universitātes latviešu valodas kursu lektore un latviešu studiju programmas vadītāja. Veidojusi mācību grāmatas trimdas latviešu skolām, vadījusi latviešu valodas seminārus trimdas latviešu nometnēs un Garezera vidusskolā. Interesi par valodniecību raisījis profesors Jāzeps Lelis “2x2” nometnēs ASV. Sākot ar 1970. gadu, Lalita ir profesore Rietummičiganas Universitātes valodu fakultātē. 1981. gadā, pateicoties viņas aizrautībai, universitātē iedibināts latviešu valodas fakultatīvais kurss, programma darbojas līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai. Ar Lalitas un viņas vīra Valža Muižnieku atbalstu izveidots Latviešu Studiju centrs Kalamazū. 1981. gadā Lalita Mičiganas Universitātē Annārborā iegūst doktores grādu lingvistikā. Izstrādājusi jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai. No 1993. līdz 2004. gadam lasījusi lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
70. gados trimdā ASV izdots viņas dzejoļu krājums “Žuburu rota” un dokumentālās prozas darbs “Pēdas” un vēlāk arī citi literārie un ar valodniecību saistīties darbi. Publicējusies arī latviešu trimdas izdevumos “Mēs”, “Ceļa Zīmes”, “Jaunā Gaita”, “Treji Vārti”, “ELJAs Informācija”, “Austrālijas Latvietis”, “Londonas Avīze”. Bijusi trimdas literāro periodisko izdevumu “Jaunā gaita”, “Mazputniņš” un “Mēs” redaktore.
2014. gadā atgriezusies uz dzīvi Latvijā. 2020. gadā apgādā “Mansards” nākusi klajā L. Muižnieces grāmata “Pēdas. Melita Rīgā”, kurā iekļauti divi prozas darbi - “Pēdas” par liktenīgajiem 1941.–1945. gadiem un stāsts par viesošanos Latvijā 1974. gadā “Melita Rīgā”. 2020. gadā Vītola fonda paspārnē dibinājusi Valža Muižnieka piemiņas stipendiju ar mērķi atbalstīt baltu filoloģijas nozari un tajā studējošos Latvijas Universitātē.
Ilmārs Šlāpins
LALIGABA 2021 ekspertu komisijas priekšsēdētājs
Valodniece un rakstniece Lalita Muižniece balvu par mūža ieguldījumu saņem ne tikai par saviem dzejas un prozas darbiem, ilgstošu organizatorisko darbību trimdā latviešu valodas un kultūras saglabāšanai un vairošanai diasporā, bet arī par pedagoģisko darbu Rietummičiganas Universitātē ASV, Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, kur lasījusi lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Nora Ikstena
Rakstniece
Teodors Zeltiņš reiz aprakstīja jaunās dzejnieces Lalitas Muižnieces dzeju kā klusinātu mākoņu gaismu, piebilzdams, ka tādā gaismā ir vieglāk mest laipu pār laiku un paaudžu plaisu. Tā Lalitai Muižniecei ir izdevies – atstāt pēdas pār šo laipu – nemainīgi mīlot latviešu valodu, strādājot ar to ikdienā Amerikas trimdas vidē. Nākusi no latviskās Skujiņu-Lāču kultūras dzimtas, to turpinājusi meitā, dzejniecē Sarmā Muižniecē un dzīvesdrauga Valža Muižnieka piemiņas stipendijā. Laipa no Kalamazū un Ņojorkas pievārtes, valodas draudzībā ar Gunaru Saliņu pavadot daudzus ceļus pirms došanās mājup, nu mesta uz Mežaparku, lai turpinātu ziedos un valodā dzīvot savu latvisko ikdienu.
Inguna Daukste-Silasproģe
Literatūrzinātniece
Nosvinējusi devīto dzimšanas dienu, 1944. gada rudenī Lalita Muižniece atstāja Latviju. “Rakstīšana un lasīšana bija tikpat ikdienišķa kā spēlēšanās smilšu kastē vai staigāšana pa Mežaparka priežu mežiem.” Pēc dzīvošanas dažādās bēgļu nometnēs Vācijā ilgi gadi nodzīvoti Amerikas vidienē Kalamazū, nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Mežaparkā. Mājās, kuras sirdī bija allaž kopā ar viņu. Tāpat kā latviešu valoda, literatūra, folklora, par kuru viņa raksta un domā, par kuru viņa savulaik stāstīja svešumā dzimušajiem jauniešiem, veidojot viņu tiltus ar Latviju un, Latvijai atgūstot neatkarību, par latviešu dzeju trimdā un latvietību viņa stāsta studentiem Latvijā.
Tilts, kas savieno reiz šķirto, ir Lalitas Muižnieces iekšējā emocionālā saite. Tas atklājas arī literārajos darbos.
Neklātienē apguvusi latviešu ģimnāzijas pilnu latviešu valodas un literatūras kursu, viņa kļuva par profesori ar doktores grādu lingvistikā, Rietummičiganas Universitātes valodu fakultātē iedibināja latviešu valodas fakultatīvo kursu (1981–1993), izveidoja Latviešu Studiju centru Kalamazū. Tapa vairākas latviešu valodas mācību grāmatas, kā arī nozīmīgais pētījums “Latviešu valodas praktiskā fonoloģija” (2002).
“Cērt, cērt uz riteņiem savu māju, / tā ripos no kalna kalnā, / pāri robežām, / līdz pat mājām,” dzejas rindās teic Lalita Muižniece. Iepazinusi arī padomju Latvijā tapušos darbus, galvenokārt dzeju, viņa rada sabalsojumu, atzīstot: “Es nejutu to, kas šķir.”
Lalita Muižniece nesavtīgi dalās savās zināšanās, savās vērtībās, savā sirds siltumā ar katru, kurš vēlas saņemt, zināt un šīs zināšanas tālāk dot.
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
Kas ir Latvija? Vai tikai tas, kas notiek šeit un tagad, skaļi sadzirdams visām ausīm un visām acīm skaidri saskatāms, vai arī viss tas, kas sirdī un dvēselē deg, lai tur vai kas, siltām rokām lolots un audzēts, lai nodotu tālāk, lai dalītos, bet tālu, tālu prom un palicējiem ikdienībā neredzams? Lalita Muižniece visu mūžu vairojusi Latviju pasaulē – caur savu pedagoģisko un pētniecisko darbu, caur aktīvu darbošanos trimdas latviešu kultūras izdevumos un apvienībās, caur saviem īsteni emocionālajiem un maģiskajiem dzejas un prozas darbiem. Mīlestība nav ne saskaitāma, ne izmērāma – to var vienīgi sajust. Arī tad, ja tālu. Kur tu paliki? Apmaldījos. Trīsdesmit trīs gadi. Pēdas krustām. Lokos. Apļos. Ej taisni. Taisni nevar. Es gribu saprast, bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības. - - Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.
Lalita Muižniece, “Pēdas. Melita Rīgā”