Foto: Ģirts Raģelis
PAR AUTORU: Uldis Egīls Bērziņš (1944) ir izcils latviešu dzejnieks un atdzejotājs, dzimis rīdzinieks. Pirmās dzejas publikācijas 1963. gadā, taču dzejoļu krājums „Piemineklis kazai” iznāk tikai 1980. gadā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, tjurku valodas Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē, zināšanas papildinājis arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (islandiešu valoda) u.c. Mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas Universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Bijis turku valodas pasniedzējs LU Moderno valodu fakultātē.
Latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors. Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, tjurku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, viņš uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, bijis citu autoru iedvesmotājs gan dzejā, gan atdzejā. Uldis Bērziņš piedalījies arī Bībeles jaunā tulkojuma izveidē. Ar Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu godināts gan U. Bērziņa tulkotais Korāns (2011), gan „Eddas dziesmas” (2015). Pret sakrālo tekstu Uldis Bērziņš izturas kā dzejnieks, kļūstot par pārradītāju, pamatoti un spilgti ieviešot jaunas poētiskas vērtības. Uldis Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), saņēmis Zinaīdas Lazdas balvu (1994), Baltijas Asamblejas balvu (1995) un Spīdolas balvu (2000). 2009. gadā ieguvis Dzejas dienu balvu atdzejā. Saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu „Saruna ar pastnieku" (2009) un „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” (2014).
„Ulža dzejā valoda pati ir visums, kurš atrodas dinamiskā mijiedarbē ar citu valodu visumiem.”
(Māris Salējs)
„Rodas iespaids, ka viņš nemitīgi raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam.”
(Guntis Berelis)
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
LIEGA PIEŠIŅA
Ulda Bērziņa pirmā dzejoļu krājuma nosaukums ir simbolisks – „Piemineklis kazai”, kur tituldzejolī „kaza kāpa debesīs”. Ar katru savu dzejnieka un tulkotāja artavu Uldis Bērziņš atvēris latviešu valodas iespēju debesis. Korāns, Bībele, Eddas dziesmas – šķiet, viņa ceļojumam pasaules un valodas laiktelpā nav robežu. Personificēta dzejas forma, iespēja novērtēt citas valodas un kultūras bagātības savā dzimtajā valodā, sakrālo tekstu tulkojumi mudina Uldi Bērziņu apbrīnot un iepazīt. Sasniedzis meistarības virsotnes, Uldis Bērziņš paliek uzticīgs strādnieks savā dzimtajā literatūrā.
GUNTIS BERELIS
Ulža Bērziņa vārdā nosauktais kontinents. Pārspīlējums? Nebūt ne – kā citādi lai nodēvē Ulža Bērziņa apmēram pusgadsimta laikā sadarīto. Ar ierasto bibliogrāfiju vai darbu uzskaitījumu šai gadījumā nav iespējams izlīdzēties, runa ir par ko plašāku – kultūrslāņiem vai kontinentiem. Rodas iespaids, ka Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru jauntapušo dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam. Saskaroties ar Ulža Bērziņa dzeju un atdzeju, nudien parādās sajūta, ka, strādājot ar valodu, viņš rada vai vismaz pārkārto pasauli. Uldim Bērziņam vārds nav tikai skaņa vai komunikācijas līdzeklis, ko lieto, lai cilvēki cits citu saprastu. Vārds ir bezmaz maģiska darbība, kas spēj satricināt un transformēt pasauli. Gan ar vienu, toties ārkārtīgi svarīgu noteikumu. Proti, savulaik Bērziņš izteicās, ka rakstīt – tas ir „izelpot vārdu”. Vārdam ir jābūt izelpotam, izlaistam caur dieszina kādiem apziņas un aizapziņas gaņģiem, lai tas patiesi spētu pārtapināt pasauli. Turklāt visus šos gadu desmitus Uldis Bērziņš apbrīnojamā stūrgalvībā sien kopā laikmetus un kultūras. Pateicoties viņa poliglota spējām, nu ir latviskotas daudzas pasaules kultūras fundamentālās vērtības, ieskaitot „Eddas dziesmas”, atsevišķas Vecās derības grāmatas, Korānu, „Teiku par Igora karagaitu” u. c. Tāpat ir atdzejoti arī daudzu mūslaiku autoru teksti. Ulža Bērziņa latviskojumi ir tik smalki un pārdomāti, ka tie uzskatāmi nevis par pārcēlumiem no svešas valodas/ kultūras, bet gan par svešā pārtapināšanu par savējo. Šādā skatījumā Ulža Bērziņa atdzeja nesaraujami saistīta ar viņa dzeju. Ulža Bērziņa vārds ar latviešu literatūru saistīts aptuveni pusgadsimtu. Taču viņa dzeja un atdzeja ietilpina ar gadu un kilometru tūkstošiem attālinātu kultūru pieredzi.
SANDRA RATNIECE
Ulda Bērziņa (1944) daiļradi raksturo trīs šķautnes – dzeja, atdzeja un mīlestība pret bagātu, krāšņu un koptu latviešu valodu. Dzejā Uldis Bērziņš jau kopš pirmā krājuma „Piemineklis kazai” (1980) visu savu radošo mūžu ir bijis mazliet disidents, meklējis un atradis novatorus akcentus, tēlus un metaforas, vienmēr uzsverot kopīgo tautu un cilvēces kultūrtelpu, baltiem būtisko. Autora dzeja ir piepildīta laiktelpas pārlaicīgiem akcentiem. Latviešu lasītājs var būt laimīgs, jo tieši Uldis Bērziņš ir parūpējies, precīzāk – nodrošinājis pasaules literatūras stūrakmeņu un pērļu pieejamību latviešu valodā, un, lasot dzejnieka atdzejojumus, vienmēr pavadījusi sajūta, kas līdzīga katarsei, jo Uldis Bērziņš mums paralēli pasaules literatūras unikalitātei licis noticēt latviešu valodas grodumam, skanīgumam un īpašam valdzinājumam, un tam, ka nevajag ticēt daudzreiz izskanējušam pieņēmumam par latviešu valodas izteiksmes nabadzību. Ulda Bērziņa devums latviešu valodas un dzejas formas bagātināšanā ir unikāls. Īpaši atdzejā dzejnieka radītie jaunvārdi, no zemdzīlēm izceltie vecvārdi, dialektismi ir Vērtība, kas ierakstāma latviešu valodā un literatūrā zelta burtiem.