Foto: Ģirts Raģelis
PAR KNUTU SKUJENIEKU: Dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis. Dzimis 1936. gadā Rīgā rakstnieka Emila Skujenieka ģimenē. Studējis latviešu filoloģiju LVU (1954-1956). Beidzis M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1961). 1962. gadā notiesāts uz 7 gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu, sodu izcietis Mordovijā. Reabilitēts 1989. gada 6. VI. Ilgus gadus tika aizkavēta K. Skujenieka pirmā dzejoļu krājuma izdošana. Pēc atgriešanās Latvijā pievērsies atdzejai, kļūdams par vienu no ievērojamākajiem cittautu dzejas pazinējiem un tulkotājiem. PEN kluba Latvijas nodaļas vadītājs (1989-1991). Tulko no ukraiņu, slovēņu, spāņu, serbu, maķedoniešu, grieķu, poļu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu u.c. valodām – viņa atdzejoto autoru vidū ir Federiko Garsija Lorka, Gabriela Mistrāla, Janis Ricos, Tomass Transtrēmers, Ingera Kristensena u.c., latviskotas arī daudzu Eiropas tautu tautasdziesmas. 2001. gadā iznāk unikāla Skujenieka sastādīta un atdzejota grāmata “Dziesma, ej viegli pa manu sirdi”, kurā sakopoti paraugi no visu Eiropas tautu 20. gadsimta dzejas oriģinālvalodā un Skujenieka atdzejojumā. Aizvadītajos gados tapuši virkne Skujenieka dzejoļi krājumi - "tagad es esmu aleksandrs" (2006), "Mūsu dzīve nokalpotā" (2007) un "Nekā personīga" (2010). Saņēmis A. Upīša prēmiju (1987), Jātvingu dzejas prēmiju (Lietuvā, 1993), I. Franko (Ukraina, 1994), Tomasa Transtrēmera (Zviedrijā, 1998), Zviedrijas rakstnieku fonda balvu (2000), Literatūras gada balvu (2001). Apbalvots ar Spānijas Katoļu Izabellas ordeni (1994), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Lietuvas Lielkņaza Ģedimina ordeni (2001), 2. šķiras Atzinības krustu (2008). 2008. gadā saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par "Rakstiem", kas izdoti astoņos sējumos.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
GUNTIS BERELIS
„Knutam Skujeniekam (1936) nācās vissāpīgāk izbaudīt, ko tas nozīmē – būt pravietim padomju Latvijā. 1962. gadā tolaik jauno dzejnieku Skujenieku apcietināja, apsūdzēja “pretpadomju aģitācijā”, “neziņošanā par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem” (apsūdzības iemesls bija formāls un, kā uzskata tagad, tiesas prāva bija vajadzīga citu brīvdomātāju iebiedēšanai) un notiesāja uz septiņiem gadiem lēģerī. Skujenieks tur turpināja dzejot – lēģerī sacerēti aptuveni 1000 dzejoļi (pats autors uzskata, ka viņa pirmie nopietnie teksti radušies tieši lēģerī), kurus arī pēc atbrīvošanas nebija iespējams publicēt. Tādējādi viņa debijas grāmata „Lirika un balsis” (1978) iznāca latviešu dzejniekiem neraksturīgi cienījamā vecumā, kaut gan Skujenieka klātbūtne poētiskajā procesā bija jūtama nepārtraukti. Sekoja „iesien baltā lakatiņā” (1986), tad – lēģeru dzejas izlase „Sēkla sniegā” (1990). Vienkopus visa Skujenieka dzeja atrodama tikai viņa Rakstos (iznāk no 2002). Skujenieka trīs grāmatas visai savdabīgi, tomēr precīzi ir raksturojis Juris Kronbergs, salīdzinādams tās ar „Dievišķās komēdijas” strukūru: „Sēkla sniegā” ir Elle, „Lirika un balsis” – Šķīstītava, „iesien baltā lakatiņā” – Paradīze. Kādā dzejolī Skujenieks salīdzina mūžu ar “gausu ugunsgrēku”, t. i., ugunsgrēka intensitāte ilgst visu mūžu; poēzija tādā gadījumā ir nepārtraukta atskatīšanās uz šī ugunsgrēka mirkļiem. Līdz ar to poēzija nav vis ideju ģenerators, bet gan dzīvesveids – tik ļoti nepieciešams un organisks, ka dzejošana netika pārtraukta pat lēģerī. Varētu teikt, ka Skujenieks realizēja vienu no stoiķu maksimām – iekšējās brīvības neatkarību no ārējiem apstākļiem.