Foto: Rvīns Varde
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska
Raidījums par Uldi Bērziņu un Anitu Rožkalni
1. Kāpēc cilvēki lasa? Lasīt nozīmē „dzīvot vēlreiz”. To pasauli, to dzīvi, ko „Dievs radījis”, izdzīvosim šā vai tā. Bet mūs Viņš radījis tādus, lai paši radām tālāk, lai darinām Tekstus. Lasīt grāmatu, klausīties koncertu, pirkt gleznu, tā ir „dzīve vēlreiz” pašu cilvēku radītā pasaulē.
2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Lasīšana jau nav vienīgs veids, kā „dzīvot vēlreiz”. Kad sākas lasīt un rakstītprasme, konservatīvie gari vai visās kultūrās pamatoti brīdina, ka „aptruls atmiņa”, mazināsies spēja uztvert citu viedokļus, improvizēt, noapaļot, aizstāvēt savējo. Tā i notika! Ne mēs varētu izrunāt līdzi grieķu prātniekam, ne trīs naktis klausīties pie ugunskura episko dzeju, ne aptvert kāda radurakstus un visu ciltskoku, bet ganusieva to nēsā prātā, izbauda ik mirkli un iemāca bērniem. Tak tā milzīgā līdzdalība Kosma radīšanā, ko devusi rakstumāksla... Ak, bija vērts! Ar zīmju izgudrošanu, ar papīrfabriku jau cilvēka drāma nebij galā, nāk jauni pārbaudījumi. Grāmatniekam neatlika laika trīs naktis klausīties šamanī vai epiķī. Jaunā gadu tūkstoša informātikas šamaņiem nepaliek laika mācīties no galvas dzejoļus. Bet kur dzejnieks reiz trāpījis „arhetipā”, tur i ceturtā gadutūkstotī kāds pielēks kājās un paliks traks.
3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Viņu var aizvilkt uz labu filmu.
4. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? To nevar zināt. Bagātāks laba, rūdītāks pret ļaunu? Bet var iznākt otrādi. Lasīt nozīmē „2x būt”. Būt – nozīmē riskēt.
5. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Pie (vec)vecāku plaukta. Ganos. Zem segas. Vilcienā. Slimnīcā. Armijā. Cietumā. Bet pie autiņa stūres var klausīties – i oriģinālā, i tulkojumā. Tikai – audiogrāmatas vajag vairāk atbalstīt, ierunāt, pirkt, dāvināt!
6. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Tas nevienam nav bijis jāmāca. Tak visinteresantāk, ja rakstīts par tevi pašu un pazīstamām vietām un situācijām. Kad atrodas tāds gudrinieks, kas liek pasmieties, kur vislaik gribējies raudāt! Vai otrādi.
7. Vai visi rakstnieki ir introverti? Nav obligāti. Gadās stipri lustīgi, gadās kauslīgi. Bet tiesa, ka līdzdalība Dieva radīšanas darbā reizēm pamatīgi nogurdina un uzdzen visādus i padrūmus „brīžus”.
8. Vai Tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Jā. Es vienalga „paliktu kontekstā”. Vispirms ar mani dzīvo un ķiķinās valoda. Vēl – miljoni un miljardi ir lasījuši to pašu, ko mēs ar Tevi. Arī jau aizgājušās paaudzes ir mūsu sarunu biedri.