Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Federiko Garsija Lorka
TULKOTĀJS: Edvīns Raups
LITERĀRAIS KONSULTANTS: Dens Dimiņš
MĀKSLINIECE: Gita Treice
DARBA NOSAUKUMS: "Lugas"
IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds
ANOTĀCIJA: Laista klajā izcilā spāņu dzejnieka un dramaturga Federiko Garsijas Lorkas lugu izlase, ko sakārtojis un tulkojis Edvīns Raups. Tajā var lasīt piecas viņa ievērojamākās lugas: "Brīnumainā kurpniece", "Dona Perlimplina un Belisas mīlestība, ko viņu dārzs vien zina", "Asins kāzas", "Jerma" un "Bernardas Albas māja", tās papildina izsmeļošs tulkotāja priekšvārds, Lorkas lekcija par teātri un īss autora dzīves un daiļrades pārskats.
PAR AUTORU: Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ir viens no izcilākajiem 20.gadsimta literātiem, ļoti daudzpusīgi apdāvināts – viņš ne tikai rakstījis dzeju un lugas, bet arī zīmējis, komponējis un spēlējis klavieres, bijis sabiedriski aktīvs. Jaunībā Granadas Universitātē studējis filozofiju, valodas un jurisprudenci, piepulcējies Granadas intelektuāļu un mākslinieku lokam, sadraudzējies ar Luisu Bunjuelu un Salvadoru Dalī. Lorka pieder pie modernistiem, kas savās lugās daudz izmanto dzeju, savijot nedalāmā veselumā gan gadsimtos pārbaudītas vērtības, gan vismodernākās literārās vēsmas, kuras savā daiļradē trīsdesmitajos gados ieviesa tā sauktā “Divdesmit septītā gada paaudze”. Viņa dramaturģija cieši saistīta ar Spānijas lauku sabiedrības runu, mūziku un paražām, sirreālistiski toņi tajā kontrastē ar reālās dzīves ainu. Lorkas pienesums teātrim ir tik liels, ka viņu noteikti var saukt par vienu no 20.gadsimta ģēnijiem, taču par aizsteigšanos priekšā savam laikam, par izmisīgiem pūliņiem ierindot Spānijas teātri Eiropas avangardā viņš samaksājis ļoti dārgi.
PAR TULKOTĀJU: Dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups dzimis 1962. gadā Siguldā. Pēc vidusskolas beigšanas studējis Latvijas Valsts Universitātes Svešvalodu fakultātes Angļu valodas un literatūras nodaļā (1987–1988), mācījies spāņu valodas kursos (1989–1991). Strādājis par redaktoru izdevniecībā "Egmont Latvija" (1992), žurnālos "Auru Laiks" (1992), "Kentaurs XXI" (1992–1999), laikrakstos "Literatūra. Māksla. Mēs" (1998), "Forums" (2002–2004) un "Kultūras Forums" (2005–2008). Edvīna Raupa pirmais dzejoļu krājums "Vēja nav" (1991) apbalvots ar Klāva Elsberga prēmiju. Tam seko viens no mākslinieciski ietekmīgākajiem krājumiem latviešu mūsdienu dzejā – "Dzīvo damies" (1995). Pēc nelielās grāmatas "33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi" (1997) izdots krājums "Uzvāri man kaut ko pārejošu" (2002), kas saņem Dzejas dienu balvu. Kritikas un godalgu ievēroti arī nākamie Raupa krājumi – "Putn" (2008), "Mirklis šis" (2013) un "Ugunsnedrošs pulss" (2016). Edvīns Raups pazīstams arī kā spāņu valodā rakstītās prozas tulkotājs. Tulkojis tādus ievērojamus autorus kā Hulio Kortāsars, Horle Luiss Borhess, Gabriels Garsija Markess, Ernesto Sabato un Federiko Garsija Lorka.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ARNIS KOROŠEVSKIS
Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis
Lai gan ievērojamā 20. gadsimta spāņu literatūras autora Federiko Garsijas Lorkas darbi latviešu valodā tikuši periodiski, taču neregulāri tulkoti (dzeju tulkojis Knuts Skujenieks, vēlāk arī Leons Briedis, lugu "Bernardas Albas māja" 60. gadu vidū pārtulkojusi Vija Svīkule), pēdējos gados rakstnieka radošās darbības popularizēšanā sevi apliecinājis tieši Edvīns Raups, kura tulkotās Lorkas "Lekcijas" (2013) jau savulaik tika nominētas Latvijas Literatūras gada balvai labākā tulkojuma kategorijā. Jāpiebilst, ka Lorkas lugu krājuma publicēšana ir būtiska vairāku iemeslu dēļ. Dzejai un prozai dominējoši atrodoties "žanru hierarhijas" priekšplānā, nereti tiek nepelnīti aizmirsti dramaturģiskie darbi; vēl jo vairāk – latviešu valodā joprojām nepieejama vesela virkne pasaules dramaturģijas klasikas. Varētu rasties maldīgs priekšstats par poētiskas valodas neesamību šī žanra darbos – Raupam ar Lorkas vārdiem ir teju vai izdevies radīt labskanīgas instrumentācijas pieblīvētu mūziku vai bieziem triepieniem ekspresīvi nomālētu audeklu. Grāmatā aptvertas piecas 30. gados tapušas lugas (tostarp jau četrus gadus Latvijas Nacionālā teātra repertuārā esošās "Asins kāzas") un īsa eseja, taču īpaši vērtīgi ir izdevumā iekļautie Raupa komentāri un priekšvārds. Ir jābūt pateicīgiem, ka, par spīti Lorkas drausmīgajam liktenim, viņa darbi ir saglabājušies un, pateicoties talantīgiem tulkotājiem, tiek no jauna aktualizēti – latviešu valodā lasošā mērķauditorija kļuvusi par vēl vienu literatūras pieminekli bagātāka.
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Banālais sakāmais "tāds ar tādu satiekas" reizumis attiecināms arī uz literatūru. Federiko Garsijas Lorkas piecu dramaturģisko tekstu kopojumā "Lugas" ir satikušies spāņu literatūras klasiķis Lorka un šo lugu latviskotājs Edvīns Raups. Diez vai labāka kombinācija šābrīža latviešu literatūrā ir iedomājama. Raupa temperaments precīzi atbilst spāņu nemiera gara temperamentam, tāpat arī sirreālie motīvi, kādi dažkārt jaušami Raupa dzejā, sasaucas ar Lorkas visai sarežģītajām attiecībām ar sirreālistiem, bet kas ir duende – to labi zināja Lorka, un to joprojām zina Raups. Tomēr pats būtiskākais šajā tulkojumā – Lorkas "tautas dzejas" meklējumiem Raups ļauj skanēt tā, it kā tie patiesi būtu dzimuši latviski un piederīgi latviešu kultūrai. Kādā veidā viņam specifiski spānisko stilistiku, metaforiku un ritmiku izdevies iedabūt pilnīgi atšķirīgā valodā – tas nudien nav izprotams, taču izdevies tas ir. Pieļauju, ka atdzejotājam šī ir īpaša grāmata, kurai viņš briedis ilgus gadus, jo tieši Lorkas dzeja bija viens no motīviem, kālab Raups savulaik pašmācības ceļā sāka apgūt spāņu valodu. Grāmatā īsti vietā ir arī atdzejotāja priekšvārds, kurā konspektīvi, bet viscaur pamatoti analizēta Lorkas dramaturģija, un nelielais pārskats par Lorkas dzīvi un daiļradi, bez kā šādu klasisku tekstu izdevums būtu nepilnīgs.
LITA SILOVA
Literatūrzinātniece un skolotāja
Es dzejniekiem un dramaturgiem rīkotu nevis svinības, bet gan uzbrukumu un izaicinājumu spēles, kurās mūs kaitinātu ar vīrišķīgu, patiesu niknumu(..)," tā Frederiko Garsija Lorka "Dažos vārdos par teātri" (1935). Nav jābūt īpaši vērīgam, lai pamanītu, cik maz šobrīd iespējams lasīt publicētas lugas, tas izdevējam un arī autoram = tulkotājam ir teju vīrišķīgs izaicinājums. Tomēr lugu publikāciju grāmatas formātā mūsdienu Latvijā es gan vairāk uzskatītu par svētkiem, tāpēc Edvīna Raupa tulkojums šā gada nominantu vidū viennozīmīgi izceļas. Protams, ir patīkami konstatēt arī noturīgumu un radošu konsekvenci Edvīna Raupa izvēlē, jo Lorkas "Lekciju" tulkojums vēl glabājas atmiņā. Piesaistot "patiesā niknuma" aspektu, Lorkas lugas ir iespēja izlasīt gan tiem, kas studē un meklē, gan tiem, kas stāv rindā, lai skatītos izrādi. Tātad cietsirdīgs farss, arotiska aleluja, traģēdija vai traģiska poēma un drāma par Spānijas lauku sieviešu dzīvi ir ietulkoti latviešu priekšstatos visiem, kuri lasot vēlas izveidot savu patstāvīgo redzējumu.
