Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Jānis Rokpelnis
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
MĀKSLINIECE: Dita Pence
DARBA NOSAUKUMS: "Tīmeklītis"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Jauniznākusī plaukstas vai kabatas, vai viedtālruņa lieluma grāmatiņa ar askētisko share zīmi uz vāka mūsdienīgi aicina lasītāju dalīties jeb "kopīgot saturu" – gan ar tuvākajiem, gan varbūt ar visu globālo tīmekli –, vienlaikus pārdomājot krājumā filigrāni saaustās vārdu, tēlu un nozīmju sakarības.
PAR AUTORU: Dzejnieks Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē (1963–1969). Studijas beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē kā filozofs, pasniedzējs (1981). Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos "Literatūra un Māksla", "Labrīt" un "Karogs". Bijis docētājs Latvijas ev. lut. Kristīgajā akadēmijā. Bijis Rakstnieku savienības dzejas konsultants, 2004. gadā vadījis dzejas meistardarbnīcu. Sarakstījis daudzus scenārijus leļļu filmām – "Umurkumurs" (1976), "Vanadziņš" (kopā ar Arnoldu Burovu, 1978) u. c., libretu muzikālajai izrādei "Meistars Aleksandrs" (2002). Uzrakstījis dokumentālo garstāstu "Modus" (2000). No krievu valodas atdzejojis Aleksandra Bloka, Inokentija Aņņenska, Marinas Cvetajevas, Nikolaja Rēriha, Semjona Haņina dzeju. Apbalvots ar laikraksta "Padomju Jaunatne" prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas Asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001) un Literatūras gada balvu (2004). 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Nosaukums" saņēmis žurnāla "Latvju Teksti" balvu dzejā un Ojāra Vācieša literāro prēmiju. 2016. gadā J. Rokpelnim piešķirta Latvijas literatūras Mūža balva.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ARNIS KOROŠEVSKIS
Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis
"Tīmeklītis" ir jau devītais Jāņa Rokpeļņa dzejas krājums, taču autors šķietami ne mirkli nav zaudējis oriģinalitāti, lai gan vienuviet krājumā atzīst, ka "galu galā / visi burti ir izkāpelēti / no ērtā A / līdz Z pēdējam pagriezienam". Tā ir būtiska nianse, jo krājumā vairākkārt klātesoši pašparodijas elementi. Dzejnieks pats savus darbus šoreiz apzināti nodēvējis par rīmēm, un patiesi – vismaz pirmā krājuma daļa virspusēji atgādina mazliet primitīvi un komiski veidotu dzeju, taču vēlāk autora intonācija kļūst nopietnāka. Dominējošās romantisma klišejas (ar divpasaulības dalījumu, svārstīgumu un mūžīgo dzīvības un nāves līdzāspastāvēšanu) pārvērstas draudzīgā šaržā – dzejniekam ir svarīgi "gaisā pasistam smaidīt, nevis uz zemes sērot". "Tīmeklīša" ironija ir maiga, humors – kā jau Rokpelnim ierasts – melns. Krājums interpretējams kā formāls mēģinājums iekļauties modernajā laiktelpā, par ko liecina gan "dalīšanās" ikona jeb simbols uz krājuma vāka, kas vēl jo vairāk semantiski korelējas ar "tīmeklīša" jēdzienu, gan turpat secīgi sastopamais siltais dzejnieka smīniņš portretā pirms krājuma titullapas. Tādējādi dzejnieks it kā norāda, ka tiecas būt modernāks, atšķirīgāks un nekādā gadījumā nav zaudējis jauneklību. Līdzīgi savos pēdējos krājumos ar drošu pašironiju rīkojās arī Knuts Skujenieks. Paradoksāli, taču pie šī Rokpeļņa krājuma noteikti varēs atgriezties, lai citētu to arī pēc vairākiem gadiem.
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
It kā "tas pats" Rokpelnis, tomēr tai pašā laikā citāds. Kur Rokpelnis, tur – un saistībā ar rokpelnisko poētiku tā jau kļuvusi bezmaz par aksiomu – ironija visās tās toņkārtās. Savukārt ironija ir visgrūtākā māksla, jo sevišķi 21. gadsimtā, kad ironizē visi un par visu. Tieši tāpēc "papīru pielūgsmes laikā" nav viegli būt eleganti ironiskam, no vienas puses, nepaliekot pliekani ņirdzīgam, no otras – neaizraujoties ar nozagta augstpieraina intelektuālisma demonstrēšanu. Rokpelniskais nīgrums gan pieļaujams, tāpēc arī augstā dzejas māksla pelnījusi mānīgi prastas "rīmes", un nevajag nedz ecēšas, nedz karstu plīti, uz kuras lēkāt, lai nāktu laukā dzejolīši (tā nav mana ironija, tas ir mazliet pārfrāzēts citāts no "Tīmeklīša"), pilnīgi pietiek ar esamību šaisaulē, kas ir pietiekoši draņķīga un pietiekoši skaista, lai spētu producēt dzeju visvisādās toņkārtās. Rokpelnim parādījies gluži vai neaptverams atvēziens – "Tīmeklīša" teksti sakārtojušies desmit precīzi fiksētos ciklos, turklāt līdzās grūtsirdībai un splīnam dzejoļos, kas saistīti ar brāļa nāvi un līķi, kas nekādi nesatrūd autorā, parādījusies arī neslēpta un ļoti personiska traģika. Kopumā Rokpelnis saglabā savu poētiku, gan nemēģinādams sevi atkārtot – dzeja, kas ir "tikai dzeja" un visvairāk vajadzīga pašai dzejai.
IEVA RUPENHEITE
Dzejniece
Jānis Rokpelnis ir skops, tomēr viņš vēlas dalīties, vismaz tā liecina jaunā, miniatūrā dzejoļu krājuma grafiskais dizains. Cienījamais dzejnieks aicina savā tīmeklītī, kas deminutīvā ir tikai vārda pēc, tam ir skaidri nojaušami visaptveroši nolūki, tas mērķtiecīgi plešas grāmatas lapās kā ātraudzīga struktūra, ik mirkli vēršoties nenovēršamajā, starp rindām uzdzenot drebuļus un pašam dzejniekam atstādams "sausu dzelmi" plecos. "Tīmeklītī" ir daudz nesaudzīgu rindu – "pie padebeša man jāpieturas/ – vecs transports/ bet cita man nedabūt", tas ir tīrs ķeramais, ar dzejniekam raksturīgajām, nevainojami pulēto, vārdu acīm, arī tā konstrukcija – no "rīmēm" līdz izsmalcinātai poēzijai, noķer un savaldzina.
