Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Rasa Bugavičute-Pēce
MĀKSLINIECE: Zane Veldre
REDAKTORI: Jūlija Dibovska (atbildīgā redaktore), Elīna Kokareviča (literārā redaktore)
DARBA NOSAUKUMS: "Puika kurs redzeja tumsā"
IZDEVNIECĪBA: Latvijas Mediji
ANOTĀCIJA: "Puika, kurš redzēja tumsā" ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts kā gados, tā garā jauniem lasītājiem un viņu vecākiem. Kāds puika, kurš dzimis neredzīgu vecāku ģimenē, ir spiests saskarties ar "citādību" visdažādākajās izpausmēs, galvenokārt tāpēc, ka viņš pasauli, atšķirībā no saviem vecākiem, spēj tvert pilnībā. Rūpes pašam par sevi un par saviem vecākiem kļūst par puikas pieaugšanas un turpmākās dzīves jēgu, liekot arī lasītājam ieraudzīt neparastajā stāstā pretrunas, kas manāmas sabiedrībā valdošajā attieksmē pret vājredzīgajiem.
PAR AUTORI: Rasa Bugavičute-Pēce (1988) ir latviešu dramaturģe. 2011. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu Teātra, kino un TV dramaturģijā. 2013. gadā ieguvusi maģistra grādu Kultūras menedžmentā, kā arī absolvējusi Rakstniecības studiju maģistra programmu Liepājas Universitātē. Kopš 2015. gada Liepājas teātra štata dramaturģe. Autores darbi tikuši iestudēti arī citos teātros, tai skaitā "Goda teātrī", Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un "Dirty Deal Teatro". No 2011. līdz 2015. gadam bijusi Latvijas Dramaturgu ģildes vadītāja. R. Bugavičute-Pēce ir autore divām grāmatām – "Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss" (2016) un "Puika, kurš redzēja tumsā" (2019), kuras iestudējums ar tādu pašu nosaukumu kopš 2019. gada decembra skatāms Latvijas Nacionālajā teātrī.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ANNA AUZIŅA
Dzejniece
Rasa Bugavičute-Pēce prasmīgi fiksējusi kāda zēna pieaugšanas stāstu neredzīgo cilvēku kopienā Cēsīs pagājušā gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā. Autore jūtīgi un precīzi parāda līdz šim kultūrā un literatūrā tikpat kā neatspoguļotu realitāti. Stāstījums bez tīšas iežēlināšanas atklāj diezgan skarbu bērnību, kā arī sociālas problēmas, kas mūsu sabiedrībā skar cilvēkus ar invaliditāti. Šie cilvēki joprojām tiek izolēti un ir pakļauti depresijas riskam, savukārt bērns diviem neredzīgiem vecākiem izrādās ne vien necerēta laime un greznība, bet arī mulsuma un izmisuma cēlonis. Galvenā varoņa stāstījums par dzīves pirmajiem gadiem vidē, kur visi pārējie cilvēki ir neredzīgi, kā arī par pakāpenisku iekļaušanos pārējā sabiedrībā, pārvarot nabadzības un atšķirīguma radītās problēmas, mijas ar zēna mātes atklātu atzīšanos, daudzslāņaini parādot portretētās ģimenes drāmu vairākos aspektos un izraisot dziļu līdzjūtību pret visu attēloto ģimeni.
LITA SILOVA
Literatūrzinātniece un skolotāja
Kad visas varavīksnes krāsas sastājas vienuviet, tad fizikāli parādās baltās krāsas varenums. Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" provocē ieraudzīt, cik patiesībā krāsaina ir tā pasaule, kuru no citiem slēpj nezināšanas, nesaprašanas, arī neredzēšanas (tiešā un pārnestā nozīmē) tumsa.
Tumsa jau kopš mītisku priekšstatu laikiem ir noslēpumaina un tāpēc radoša matērija. Pusaudži, būdami ļoti radošā, bet arī emocionāli izkāpinātā, ellīgi jūtīgā dzīves posmā, ir ieguvuši grāmatu, kuru lasīt, lai no malas pavērotu pieaugšanas situāciju. Nekad nevar zināt, kurš šo gaitu tver sarežģītāk – bērni vai viņu vecāki. Bērniem un pusaudžiem vienmēr ir grūti, jo viņiem kāds nemitīgi kaut ko atgādina, bet saglabāt "labā zēna" pozīciju nozīmē veselīgu pašapziņu. Savukārt vecākiem, kas regulāri aizdomājas, iedomājas un sadomājas – arī viņiem nudien nav viegli.
Tieši tāpēc vēstījumam par puiku ir potenciāls, lai ģimenē veidotos labvēlīga lasīšanas konkurence, zinot, ka ar aizrautību to skatīs dažādas paaudzes.
EVIJA GULBE
Rakstniece
Dažkārt bērni piedzimst ar nabassaiti ap kaklu, savukārt Rasas Bugavičutes-Pēces romānā "Puika, kurš redzēja tumsā" nabassaites cilpā ir galvenā varoņa Jēkaba dzīve.
Abi Jēkaba vecāki ir neredzīgi, un bērnam, kas ienāk viņu savienībā, tiek doti neizpildāmi uzdevumi – kļūt par apliecinājumu mātes personīgajai laimei, veiksmīgām vecāku attiecībām, viņu iederībai sabiedrībā un sniegt mātei rūpes un mīlestību, ko viņa savulaik nav saņēmusi no pašas vecākiem. Autore psiholoģiski niansēti parāda ciešanu pēctecību – kā divi pieauguši cilvēki, kuri dzimuši un auguši sociāli un emocionāli nelabvēlīgos apstākļos, neprot novērtēt ne savas, ne otra jūtas, un negribot turpina atsvešināšanās un sāpināšanas tradīciju. Jēkaba vecāku vajadzības ir tik acīmredzamas, ka dēla pārdzīvojumi it kā pašsaprotami nonāk neredzamības zonā.
"Puika, kurš redzēja tumsā" ir reālistiska un emocionāli spēcīga grāmata par tumsu, kas nav tikai apgaismojuma neesamība; par neredzīgumu, kas skāris ne tikai acis; par zēnu, kurš redzēja tumsā un ar sirdi.
Romānā izteiksmīgi klātesoša ir Rasas Bugavičutes-Pēces lietpratība dramaturģijā. Dinamiskā stāstījuma pieaugošā intensitāte vedina lasītāju doties uz priekšu viegli, lai arī stāsts tāds nebūt nav.
