Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Andris Ogriņš
REDAKTORS: Māris Salējs
MĀKSLINIECE: Gita Treice
DARBA NOSAUKUMS: "Tā putna diena"
IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds
ANOTĀCIJA: Šī ir sestā latviešu dzejnieka Andra Ogriņa grāmata. Līdz šim iznākuši četri dzejas un viens dzejprozas krājums, tie visi izpelnījušies gan lasītāju, gan kritiķu atzinību, autors saņēmis gan Latvijas Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju (2009), gan vairākkārt nominēts šai balvai dzejas kategorijā. Dzejoļu krājuma nosaukums ir parafrāze no Bībeles – "Tā Kunga diena" kristīgajā tradīcijā parasti tiek attiecināta vai nu uz septīto radīšanas dienu, kad Dievs, pabeidzis darbu, atdusējās, vai nu uz notikumiem, kas ieņems vietu visa radītā vēstures beigās un ir saistāmi ar personisku Dieva iejaukšanos. Iespējams, tāpēc "tā putna dienas" pamatnoskaņas ir vārdiem neizsakāmas gaidas, nenovēršamas tuvošanās, varbūtēja soda un pestīšanas laika, miera, mīlestības un nemirstības atnākšana.
PAR AUTORU: Dzejnieks Andris Ogriņš dzimis 1975. gadā Rīgā. Studējis Rīgas Tehniskajā universitātē. Strādājis par pastnieku, datu operatoru, Latvijas Sporta muzejā par galveno speciālistu pamatdarbības jautājumos. Andris Ogriņš ir piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors. Par pirmo grāmatu "Es zvēru pie kraukļiem" A. Ogriņam 2009. gadā piešķirta Latvijas Literatūras gada balva nominācijā "Spilgtākā debija", kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendija. Kopā ar Māri Salēju atdzejojis Oļega Ļencoja dzejoļu krājumu "Pieceļas ieelpo..." (2014).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Gandrīz banāli būtu Andra Ogriņa sakarā piesaukt sirreālismu, jo tas darīts tik bieži, ka jau kļuvis pārmēru klišejiski. Nu arī pats autors krājumā "tā putna diena", lai arī klasiskajā sirreālistu manierē vēlas pats izcepināt savas aknas un pēc tam vēl tās apēst (Andrē Bretons savulaik gribēja apēst citu savu orgānu un neceptu, bet Ogriņš urbjas dziļāk un saskata sevī gan Prometeju, gan ērgli), gremdējas gluži citos poētiskajos slāņos. Mazliet nosacīti, nemēģinot uztiept visam ļoti daudzveidīgajam krājumam vienu metaforu, to varētu nokrustīt par apokaliptiskām nojausmām, sākot no tradicionālā "tava pasaule vienaldzīgi slīd uz galu" līdz Kristum, kurš cilvēku dvēseles šķērž kā vardes. Iespējams, lēnā un mūžīgā apokalipse ir dzejnieka dabiskā esamības forma, un visu veidu apokalipses dzejā apcerētas visās iespējamajās toņkārtās – Ogriņa metaforika ir tik cieši sablīvēta, ka apokalipse nemaz vairs nav apokalipse. Tiklab tā var būt pasaules – varbūt dzejas pasaules – radīšana. No apokalipses līdz pasaules radīšanai ir tikai viens solis un, kas zina, "tā putna diena" vienlaikus var būt gan pasaules radīšanas, gan tās bojāejas diena.
ANNA AUZIŅA
Dzejniece
Andra Ogriņa sestā grāmata sākas ar Vecajai Derībai atbilstošu radīšanas stāstu, kurā Dieva lomu ieņem mākslinieks. Bibliskie motīvi arī turpmāk kalpo kā ietvars cienījamam apjomam blīvi izmantotu oriģinālu tēlu. Lasītājam Ogriņa dzeja joprojām nozīmē izaicinājumu un nepieciešamību koncentrēties, tomēr ir mainījusies proporcija starp drūmi dīvainiem vārdu savienojumiem un gaišākiem, realitātei tuvākiem izteikumiem, pat ja tie ir skumji filozofiski. Ogriņa poētiskā valoda no tādas, kas galēji noslēgusies sevī, ir nonākusi pie strukturētākas un saprotamākas izteiksmes, kas tomēr saglabā autoram iepriekš raksturīgo savdabību. Lai gan varonim dzīve turpina sagādāt ciešanas, nojaušama arī pieņemšana, samierināšanās un spēja ieraudzīt skaistumu mākslā, mīlestībā un pat ikdienā. Iesaku baudīt nesteidzoties un mazās devās.
LITA SILOVA
Literatūrzinātniece un skolotāja
Vienalga, vai tā ir pirmā diena vai tā ir pēdējā diena, it visas ir radīšanas procesa sastāvdaļas. Dzejnieka (mākslinieka) poētiskā pasaule ir tā, kas ikreiz no jauna cenšas radīt pasauli vai ierakstīt savu vēsti pasaules radīšanas noslēpumā. Ļauties un radīt – tas nozīmē piešķirt, atrast, atraisīt spārnus, tas nozīmē pieredzēt – tā putna dienu.
Laika valsts pilsonis Andra Ogriņa krājumā "tā putna diena" gan pierakstīts pilsētas ainavā, gan pieredz realitātes apvienošanos ar vīzijām, viņš uzdod jautājumus, zinot, ka nesaņems atbildes, viņam mirklis ir duāls – iespējama kļūda un tiešs trāpījums. Viņš iekļaujas zemes dzīves gaitās, jūtot debesu klātbūtni, un tas ir saistīts ne jau tāpēc, ka Kristus pie televizora ekrāna nokāpis, bet tāpēc, ka ar baltu uz melna izrakstīta mīlestība. Man ļoti patika melnās krāsas daudzpusība, sākot ar melno kaķi uz kanalizācijas lūkas celma, turpinot ar tumsas ordām un melnās debess miesu (uzskaitījums nav noslēgts!), jo nevienādo sevi vienādajā pasaulē iespējams izprast tikai vienā veidā, proti, sazinoties ar sevi, pašam sev piezvanot.
