Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Gundega Repše
REDAKTOREI: Dace Sparāne-Freimane
MĀKSLINIECE: Katrīna Vasiļevska / Grāmatas noformējumā izmantotas Daces Lielās gleznas
DARBA NOSAUKUMS: "Retināts gaiss"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: "Šīs grāmatas nepieciešamību noteica neizbēgamā kalnākāpēja vientulība, dievišķi pārdzīvojumi un traģiski zaudējumi. Eksistenciālie drebuļi neļauj uztvert literatūru kā māņu paslēptuvi, profesionāli vērptu pasaciņu krātuvi, — tai jātop par izglābšanās veidu un visskaudrāko esamību iepretim dienišķības fikcijai. Retināts gaiss vienlaikus apdraud dzīvību un norūda sirdi. Laika varmācība spēj sevi īstenot vienīgi caur uztveres linearitāti. Es centos šo linearitāti ignorēt. Retinātajā gaisā, kurā uzturējos šī cikla tapšanas procesā, nepieciešams tikai pats būtiskākais. Tas arī ir vissarežģītākais — izsijāt zeltu no ikviena cilvēka, neņemt līdzi lieko. No kāda uz mūžu ir palicis viens vienīgs smaids, no cita — vēstures smagais, cakainais rāmis, kad pati bilde jau izzagta un sakropļota, vēl no cita — draņķība, kas tevi pašu ir izdresējusi par krietnāku cilvēku. Antikvariāts? Nekā nebija! Vēl viena pasaule, uzslieta no tikai man pieejamajiem materiāliem. Cerībā, ka paklīdušajai cilvēcībai tajā izdosies atrast savas mājas."
Gundega Repše
PAR AUTORI: Rakstniece, publiciste un mākslas zinātniece Gundega Repše dzimusi 1960. gadā Rīgā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Latvijas PEN kluba biedre, Raiņa un Aspazijas fonda prēmijalaureāte (1993). 2007. gadā ieguvusi "Dienas" galveno balvu stāstu konkursā "Stāstu tramvajs". Rakstniece 2001.gadā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par romānu "Īkstīte" un pēdējos gados vairākkārt nominēta Latvijas Liteatūras gada balvai Prozas kategorijā. 2012.gadā G.Repše apbalvota ar Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu par Latvijas rakstnieču stāstu krājumu "Mēs. XX gadsimts". G.Repše ideju attīsta un tupina romānu sērijā "Mēs. XX gadsimts", kuras ietvaros 13 latviešu rakstnieki saraksta romānus par dažādiem 20. gadsimta Latvijas vēstures periodiem. Romānu sēriju no 2014. līdz 2018. gadam izdeva apgāds "Dienas Grāmata" un kļuva par populārāko un pirktāko grāmatu sēriju Latvijā, vairāki no darbiem saņēmuši virkni apbalvojumus Latvijā un novērtējumu ārvalstīs. 2018. gadā rakstnieces veikums novērtēts ar Baltijas Asamblejas balvu par romānu sērijas "Mēs. XX gadsimts" iniciatīvu un šajā sērijā izdoto romānu "Bogene".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Diez vai lasītājs spētu atšifrēt grāmatas un titulstāsta virsrakstu "Retināts gaiss", ja vien pati autore nepamestu viņam diega galu ar izteikumu par kalniem, kur ir retināts gaiss (katrā ziņā – man šis diega gals bija vajadzīgs). Jo augstāk tu kāp, jo gaiss kļūst vairāk retināts un grūtāk elpot. Ja grūti elpot – tas nozīmē, ka vienkārši trūkst skābekļa, ko vistiešāk varētu attiecināt uz cikla pirmo un beidzamo stāstu. "Baltijas ceļā" skābekli piegriezusi padomju vara, "Svētajā ģimenē" – pašu personāžu fanātiskā aprobežotība; ne velti bērņukam nekas cits neatliek, kā pacelties gaisā tuvāk debesīm. Tomēr cikla smaguma centrs ir apjoma ziņā plašākais titulstāsts, kurā ir vairāki vēstītāji. Savukārt par tā smaguma centru, neraugoties uz to, ka literatūrkritiķis Tomba, kurš grib atriebties literatūrai, noteikti ir kolorītākais stāsta personāžs, – kļūst Floras monologs, kurā sajaucas un pārklājas laiki, atdzīvojas mirušie, relatīvi mazā tekstā mijas vairākas paaudzes, bet skābekļa trūkuma paradokss izpaužas visās tā interpretācijās. Ir arī absolūtā vakuuma (bezmaz līdz karikatūrai) iemiesojums – Kaira. Stāstā un arī autores rakstībā negaidītā kārtā lieliski iederas plašie 1960. gada ikdienišķo pierakstu iestarpinājumi, kas rada dokumentalitātes iespaidu. Tomēr pats svarīgākais – Gundega Repše joprojām prot pārsteigt.
ANNA AUZIŅA
Dzejniece
Gundegas Repšes prozas ciklā "Retināts gaiss" trīs stāsti papildina garāku prozas darbu, kas varētu būt arī atsevišķs romāns. Visus vieno latviešu tautai būtiski notikumi 20. gadsimtā un to turpinājums mūsdienās, stāstos izgaismojot atsevišķas epizodes, bet garākajā darbā dokumentējot kādas ģimenes vēsturi 70 gadu garumā. Divi brāļi – īgns literatūrkritiķis un veiksmīgs darbonis, kas vēlāk izrādās čekists; viņu māte, sievas un pēcnācējas; ģimenes māja Mellužos, gluži kā autentiskas 60. gadu saimnieces piezīmes bez neviena lieka (un tātad bīstama) vārda; Purvciema dzīvoklis un Venēcijas karnevāls… Stāstītāja prasmīgi iemiesojas te vienā, te otrā tēlā, parādot gan ticamu realitāti padomju laikā un pēc neatkarības, gan arī liekot tajā iejaukties neticamam personāžam no garīgas sfēras, kas skata latviešus no malas.
Rakstniece, kā ierasts, ir kritiska pret saviem varoņiem un laikabiedriem, taču šajā grāmatā labi redzams, ka Repšes nereti dzēlīgais skarbums ceļas no nepārejoša riebuma pret jebkuru liekulību, bet augstās prasības pret līdzcilvēkiem – no mīlestības pret viņiem. Līdz ar to autores rokraksts, šajā grāmatā nemanierīgi tīrs, vienlaikus ietin vēstījumu piedodošā maigumā.
LitA SILOVA
Literatūrzinātniece un skolotāja
Rakstnieces Gundegas Repšes mākslinieciskais izaicinājums saukt prozas ciklu "Retināts gaiss" par romānu ir interesants, jo padara vēstījumu par pēdējiem trīsdesmit gadiem tādu, ka nepieciešama maksimāli aktīva lasītāja iesaiste.
Visus četrus tekstus kopā savienot spēj, piemēram, konkrētā lasītāja atmiņas, kur bijis, ko darījis ne tikai 1989. gada 23. augustā pulksten 19.00, bet visas dienas gaitā. Bet varbūt līdzās saulaini optimistiskajai vīzijai (no 2016. gada 4. maija) liekama arī brišana cauri brikšņiem? Līdzās atmiņām derēs arī pārdomas vai asociācijas, bet jo īpaši – aktīvs vērtējums. Varbūt tad savējiem Jatvila pamazām kļūs par Latviju.
Gundegai Repšei – rakstniecei ar publicistes asumu – pašsaprotama ir patstāvīga, tieša, neizdabājoša viedokļa izteikšana. Arī "Retināts gaiss" aktualizē sabiedrībai domājamos jautājumus – par tautas staigulību kopš ķeizara gadiem ("Svētā ģimene"), par neatkarības balsotājiem, starp kuriem 23 rodami čekas maisos ("Baltais galdauts"), par radošās sabiedrības peripetijām ("Retināts gaiss") u. c.
Vai lasītājs vienmēr piekritīs Gundegas Repšes asajam skatījumam? Domāju, ka ne, bet lasītājam jābūt gatavam paust vispirms personisku attieksmi, bet pēc tam arī piedāvāt spilgtus un pārliecinošus argumentus – laikmetā un sabiedrībā, kuru Gundega Repše raksturo ar retinātā gaisa metaforu, citādi nevar.
