Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Italo Kalvīno
TULKOTĀJA: Dace Meiere
LITERĀRAIS KONSULTANTS: Arturs Hansons
MĀKSLINIEKS: Aigars Ozoliņš
DARBA NOSAUKUMS: "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"
IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds
ANOTĀCIJA: Slaveno itāļu 20. gadsimta modernistu un literāro eksperimentu meistaru Italo Kalvīno latviešu lasītāji iepazina salīdzinoši nesen, kad Daces Meieres tulkojumā iznāca viņa dzejprozas grāmata "Neredzamās pilsētas". Turpinot iepazīstināt ar viņa daiļradi, lasītājam tiek piedāvāta "proza par prozu" jeb "proza prozā" – romāns "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks". Kalvīno mums sniedz meistarīgi savītu stāstu, kas ik mirkli gatavs ļauties nebeidzamām mutācijām. Viena romāna vietā mūsu rokās nonākuši desmit – katram savs sižets, stils, noskaņa, pat autors, un ikviens pārtrūkst visspraigākajā mirklī… Visi kopā tie veido pazīstamas un nepazīstamas, tikko tapušas un sen nebūtībā pagaisušas literatūras labirintu, kurā Lasītājs un Lasītāja, meklējot aprāvušos vēstījumu pavedienus, ar interesi iepazīst arī viens otru.
PAR AUTORU: Italo Kalvīno (1923–1985) ir Kubā dzimis itāļu rakstnieks, viens no 20. gadsimta izcilākajiem īsprozas meistariem, kurš labprāt ļāvies dažādiem eksperimentiem ar literāru darbu formu un stilu. Līdzetkus grāmatai "Neredzamās pilsētas" romāns "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" uzskatāms par vienu no spilgtākajiem Kalvīno daiļrades paraugiem.
PAR TULKOTĀJU: Dace Meiere (1973) publicējusi tulkojumus no lietuviešu, itāļu, spāņu un katalāņu valodas, pārradījusi vairāk nekā 80 grāmatu, to vidū Umberto Eko, Sandro Veronēzi, Alesandro Bariko, Nikolo Ammaniti, Havjera Mariasa, Roberto Bolanjo, Kristinas Sabaļauskaites, Undīnes Radzevičūtes un citu autoru darbus. Saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā (2007), vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas, balvu "Sudraba tintnīca" (2012), Literatūras gada balvu (2014) un Jāņa Baltvilka balvu (2019).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ARNIS KOROŠEVSKIS
Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis
Ar Italo Kalvīno romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" (1979) pieejamību latviešu valodā tiek papildināts iztulkoto 20. gadsimta otrās puses fundamentālo postmoderno romānu apvārsnis. Līdzās tādiem darbiem kā Žorža Pereka "Dzīve lietošanas pamācība" (1978), Milorada Paviča "Hazāru vārdnīca" (1984) vai Hulio Kortāsara "Klasīšu spēle" (1963) iegūts būtisks literārs sasniegums, kurā rotaļāšanās ar vēstījuma vai naratīvu daudzveidību noārda tradicionālās robežas un priekšstatu par to, kas vispār ir romāns vai – plašākā izpratnē – literārs darbs. Dacei Meierei šoreiz sagadījies tulkot romānu par romānu lasīšanu – līdz ar to šīs grāmatas esamība veido dialogu ar ikvienu, kurš jelkādā veidā vispār saskaras ar grāmatām: tipogrāfu, maketētāju, grāmatnīcas darbinieku, visbeidzot – lasītāju un tulkotāju. Darba lasīšanas process kļūst būtiskāks par sižetu, jo teksts pats par sevi ir kā pašvērtība, kas rada iespēju abstrahēties no visa pārējā. Koķeti atsaucoties uz iepriekšējā gada tulkojumu kategorijas nominantiem, Kalvīno romānu varētu pārfrāzēt kā "Grāmatu lasīšanas pamācību", un patiesi – vai tad romāns par valodas iespējām nav piemērotākā viela ikvienam tulkotājam?
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Diez vai būtu pareizi Italo Kalvīno nodēvēt par "postmodernisma tēvu" (vai vismaz vienu no tēviem), īpaši vēl tādēļ, ka postmodernisma jēdzienam ir tik daudzas un dažādas interpretācijas, ka tas tapis pagalam bezjēdzīgs. Tomēr Kalvīno iespaids uz 20. gadsimta otrās puses un arī 21. gadsimta literatūru ir neapšaubāms. Kalvīno priekšpēdējais romāns vai varbūt metaromāns "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" piederīgs viņa daiļrades nozīmīgākajai daļai. Savā ziņā "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" ir skatījums uz literatūru "no augšas" laikmetā, kad mānīgi vai varbūt gluži pareizi liekas, ka "viss jau ir uzrakstīts", – virtuoza un ironiska ekvilibristika ar dažādām stilistikām, literatūras žanriem un kultūrvēsturiskām alūzijām, vienlaikus arī lasītāja vazāšana aiz deguna, dīvainā kārtā ar šīm izdarībām sagādājot viņam prieku un gandarījumu. Literatūra rakstniekam piedāvā bezgala daudzas iespējas, un Kalvīno, lai arī nav izveidojis šo iespēju enciklopēdiju, ko nemaz nevar izdarīt, tomēr ir radījis gluži reālu priekšstatu par borhesisko "sazaroto taku dārzu". Itāļiem nudien ir paveicies, ka viņiem ir Kalvīno. Kalvīno ir paveicies, ka viņu latvisko Dace Meiere. Tomēr visvairāk ir paveicies tam latviešu lasītājam, kurš pirmo reizi Italo Kalvīno prozu lasa Daces Meieres tulkojumā.
IEVA RUPENHEITE
Dzejniece
Daces Meieres un Italo Kalvīno duets kā vienas sirēnas dziedājums ievelk lasītāju, kurš arī ir šī postmodernā teksta līdzdalībnieks, romāna labirintā. Tulkojums ir tik nemanāms, ka ne mirkli nenovērš uzmanību no tiem atkal jau no jauna iesākto stāstu virpuļiem, kas griežas ap vienu asi. Vienu autoru vai vairākiem. Un arī tam nav vairs nozīmes. Lasītājs kā rūdīts medību suns seko autora gaistošajām pēdām un zīmēm, lai atjēgtos kampjam vēju. Katrs konkrētais stāsts top citā stilistikā: "Pasaule ir sarukusi par papīra lapu, uz kuras nevar uzrakstīt neko citu, kā vienīgi abstraktus vārdus, it kā visi konkrētie būtu izbeigušies; ja izdotos uzrakstīt kaut vai "burka", atkal kļūtu iespējams rakstīt arī "kastrolis", "mērce", "skurstenis", taču teksta stilistiskie nosacījumi to liedz." Tulkotāja (kas nav romāna darbojošos personu sarakstā) šīs stila nianses padara redzamas. Tekstam, kurā pats autors citē sevi, ironizē par sevi, sniedz norādes par aisberga neredzamo daļu – kultūras bagāžu, kas ieslēpta vai katrā otrajā teikumā, bija visas iespējas kļūt par ko tādu, kam nav ne mazākās vēlēšanās badīgi sekot, tomēr šajā brīdī, kad agrajā rīta stundā mēģinu uzrakstīt, cik gudrs ir tulkotājas darbs, no jūras ierodas mans vīrs ar tikko noķertu lasi, un sākas gluži cits stāsts.
