Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Uldis Bērziņš
REDAKTORI: Zinātniskais redaktors Dens Dimiņš, literārā redaktore Ingmāra Balode
MĀKSLINIEKI: Armands Zelčs (dizains), Jānis Veiss (attēlu apstrāde)
DARBA NOSAUKUMS: "Dziesma par manu Sidu"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Senspāņu varoņepus "Dziesma par manu Sidu" ("Cantar de Mio Cid") ir senākais spāņu literatūras piemineklis, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pasaules literatūrā tas ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā angļu "Bišuvilks" (Beovulfs), franču "Rolanda dziesma" vai vācu "Nībelungu dziesma". Tas vēsta par 11. gadsimtā dzīvojuša kastīliešu bruņinieka, saukta Sida (El Cid arābu valodā – "mans kungs"), dzīvi un varoņdarbiem. Sids Kampeadors (epus atdzejotājs Uldis Bērziņš Sida pavārdu tulko kā "Kaujvedis") ir vēsturiska persona, tautas mīlēts un godāts nacionālais varonis Rodrigo Diazs no Vivaras. Epus sarakstīts viduslaiku kastīliešu valodā un saglabājies vienā eksemplārā, ar 1207. gadu datēta teksta norakstā, kas radīts ap 1320.–1330. gadu. Izcilais sidologs, spāņu folkloras, valodas vēstures un tautas daiļrades pētnieks Ramons Menendess-Pidals, to sauc par "žongliera manuskriptu". Ar vārdu "žonglieris" viduslaiku Spānijā saprata māksliniekus, kas galmos un tirgus plačos izklaidēja publiku ar deklamāciju, muzicēšanu, aktierspēli un akrobātiku. Šo mākslinieku vārdi, tāpat kā "Sida" autora vārds, lielākoties nav saglabājušies. Epus manuskripts, kas visdrīzāk pieder diletanta spalvai, ilgu laiku nogulējis aizmirsts un pirmoreiz publicēts tikai 1779. gadā. Latviešu tulkojums veidots pēc Ramona Menendesa-Pidala veidotā vēsturiskā izdevuma (1908). Teksts salīdzināts ar mūsdienu sidologa Alberto Montanera izsmeļošo filoloģisko izdevumu (2007; papildinātais izdevums 2018). Grāmatu papildina atdzejotāja ievadvārdi, zinātniskā redaktora ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija, kā arī attēlu pielikums.
PAR TULKOTĀJU: Uldis Egīls Bērziņš ir izcils latviešu dzejnieks un atdzejotājs, dzimis 1944.gadā Rīgā. Viņa veikums literatūrā iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 Latvijas kultūras nozīmīgākajām vērtībām. Pirmās dzejas publikācijas tapušas 1963. gadā, taču dzejoļu krājums "Piemineklis kazai" iznāk tikai 1980. gadā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, tjurku valodas Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē, zināšanas papildinājis arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (islandiešu valoda) u.c. Mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas Universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Bijis turku valodas pasniedzējs LU Moderno valodu fakultātē. Latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors. Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, tjurku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, viņš uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, bijis citu autoru iedvesmotājs gan dzejā, gan atdzejā. Uldis Bērziņš piedalījies arī Bībeles jaunā tulkojuma izveidē. Ar Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu godināts gan U. Bērziņa tulkotais Korāns (2011), gan "Eddas dziesmas" (2015). Uldis Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), saņēmis Zinaīdas Lazdas balvu (1994), Baltijas Asamblejas balvu (1995) un Spīdolas balvu (2000). 2009. gadā ieguvis Dzejas dienu balvu atdzejā. Saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Saruna ar pastnieku" (2009), "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā" (2014) un "Idilles" (2018). 2017. gadā U. Bērziņa veikums novērtēts ar Mūža balvu Latvijas literatūrā.
eKSPERTU VĒRTĒJUMI:
guntis berelis
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Ir teksti, bez kuriem literatūra nebūtu tāda, kāda tā ir. To autori, iespējams, savulaik lieliski izklaidējušies, tos radīdami, pie viena izklaidējot savus laikabiedrus un lāgiem pūloties viņiem ierādīt pareizas dzīvošanas mākslu, nemaz nenojaušot, ka viņu teksti iespaidos literatūru uz gadu simtiem un reizēm arī tūkstošiem. Tieši tāda ir "Dziesma par manu Sidu", kas kopā ar franču "Dziesmu par Rolandu", angļu "Bišuvilku" (Beovulfu), vācu "Nībelungu dziesmu" un dažiem citiem tekstiem ir pamatakmeņi, uz kuriem balstās Eiropas literatūra. Uldis Bērziņš kārtējo reizi paveicis milzu darbu, latviešu kultūrā projicējot pat ne tekstu, tas šai gadījumā būtu teikts par maz, bet veselu kultūrslāni, kas sevī ietver ne tikai "Dziesmas par manu Sidu" visu veidu 11.–12. gadsimta kontekstus, bet arī tradīciju, ko tā inspirējusi vēlākajos gadsimtos. Un šeit ir kāds būtisks aspekts, kāpēc šādus tekstus nepieciešams latviskot. Skeptiķi gluži loģiski iebildīs – ja kādam ir tik liela interese par "Dziesmu par manu Sidu", viņš tās tulkojumu jau sen var lasīt jebkurā no "lielajām" valodām. Tomēr lasot fundamentālos tekstus citās valodās, noris tikai informācijas apmaiņa, nevis kultūru saskarsme, tieši tāpēc jānovērtē Ulža Bērziņa latviskojums, kas šo būtībā vienkāršo, vietumis aizkustinošo un mūslaiku skatījumā stipri panaivo stāstu par Sidu pievienojis latviešu kultūrai, tiecoties gan saglabāt "Sida" stāstu un tā jēgu, gan arī radot priekšstatu par senkastīliešu valodas ritmiku, atskaņu sistēmu un visai specifisko metaforiku.
anna auziņa
Dzejniece
Pateicoties dzejniekam un atdzejotājam Uldim Bērziņam, senāko spāņu literatūras pieminekli nu ir iespējams izlasīt mūsdienīgā latviešu valodā. Darbs, kas pasaules literatūrā ir tikpat svarīgs kā angļu "Bišuvilks" (Beovulfs), franču "Rolanda dziesma" vai vācu "Nībelungu dziesma", tiek vienlaikus uzskatīts gan par hroniku, gan anonīmu mākslas darbu. Tajā apdziedātā varoņa, leģendāri vēsturiskās personības Rodrigo Diaza, dzīve un piedzīvojumi vēlāk iedvesmojuši vairākus rietumu literatūras vēsturē nozīmīgus darbus, tostarp franču klasicisma dramaturga Pjēra Korneja slaveno lugu "Sids".
Uldis Bērziņš, atdzejotājs ar ilgu un daudzveidīgu pieredzi, šī tulkojuma labad ne vien studējis senkastīliešu valodu un izpētījis plašus kultūrvēsturiskus kontekstus, bet arī darinājis latviešu valodā līdz šim nebijušus vārdus, kas visprecīzāk ataino darbā izmantotos jēdzienus. Līdz ar komentāriem un ilustrācijām atdzejojums būtiski papildina zināšanas par Spānijas vēsturi, kultūras īpatnībām un sarežģīto goda izpratni, kā arī sniedz augstvērtīgu poētisku pieredzējumu.
lita silova
Literatūrzinātniece un skolotāja
Pirms dažiem gadiem, par svaigi latviešu valodā skanošo Eddas dziesmu stāstot, kādā no intervijām Uldis Bērziņš ieminējās, ka būtu dibināma "parādnieku" balva. Jau tobrīd kā viens no svarīgākajiem tulkotāja pieredzes manifestiem tika minēta "Dziesma par manu Sidu", un 2019. gadā viss rezultējies pievilcīga formāta izdevumā. Seno padarīt iespējamu jaunā laikā ir bijis viens no Ulža Bērziņa īpašajiem uzdevumiem. Ja iepriekš veikums bijis saistīts ar vecoguzu, senislandiešu, senslāvu un senebreju valodu, tad tagad tam klāt ir nākusi arī senspāņu valoda. Katra senā valoda veido savu pasauli. Lai senais vārds ierakstītos, precīzāk – ielasītos, mūsdienu latviešu valodas pratēja pasaulē, ir nepieciešama īpaša meistarība. Un tad, konkrēto epu raugot, reāla kļūst valodas senuma un mūžīguma radīšana, lai 11. gadsimta bruņinieka vēstījums divdesmit pirmā gadsimta tulkotāja (žongliera!) variantā iedarbinātu asonanšu pasauli. Tulkotājs vienlaikus ir arī savas dzimtās valodas nemitīgs dzīvinātājs, tik ikdienišķo latviešu valodu izspēlējot vilinoši pievilcīgu, ka tikai tā gribētum tālāk ikdienas labstundā daiņot. Ja spāņiem "Dziesma par manu Sidu" ir saistīta ar nekad neatminamo iespējamā autora, vēstītāja vārdu, tad latviešiem ir sava privilēģija – šis viduslaiku spāņu teicējs ir ierunājies Ulža Bērziņa īpašajās intonācijās.
