"Kartes"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

ARNIS KOROŠEVSKIS

Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis

Par to, ka Raimonda Ķirķa debijas krājuma lasītāju sagaida ceļojums, norāda ne tikai tā tituls, bet arī vāka noformējums, kas iztālēm atgādina jau piemirstu, taču arhetipisku pagājušā gadsimta atlasu. Ģeogrāfiskā platuma un garuma grafiskais attēlojums ailēs un rūtīs kā simboliska tekstūra krājuma lappusēs norāda uz sagaidāmo "apgrūtināto navigāciju" un nebeidzamu esību ceļā – turklāt ne tik daudz telpā, cik drīzāk laikā. Ķirķa dzejā klātesoša gan saturiska, gan formāla "zudušā laika meklēšana". Lai gan – novēršanās no visa mūsdienīgā ir maldinoša, jo dzejnieka piedāvātās ekskursijas galapunkts lasītāju noved pie datorizācijas un kibernētikas motīviem apaudzētas valodas kodēšanas spēles, kuru, līdzīgi kā pēdējā laika Eināra Pelša dzeju, caurauž klasiski dadaisma elementi. Iepriekšējos krājuma ciklos vēsture tiek sapludināta un izšķīdināta autora izdomas paletē, radot jaunas un neikdienišķas kombinācijas – galu galā, ceļojuma laikā neizbēgt no kultūrvēsturiskām krustcelēm. Autors uzrāda savas zināšanas dzejas vēsturē, izmantojot gan antīkās literatūras šķautnes (kā gan bez tā būtu iespējams pats ceļojuma un navigācijas motīvs!), gan viduslaiku un renesanses atblāzmas (pilsētas vērotāja tēls), vietumis imitēti pat padomju laika cenzūras žņaugi. Ķirķis arīdzan nekautrējas krājumā iekļaut un pārfrāzēt elementus, kas saistāmi ar viņam šobrīd aktuālo primāro darbu – Raiņa daiļrades pētniecību. "Kartes" caurstrāvo spēcīga instrumentācija, rūpīgi un ritmiski izstrādāta valoda, pārdomāta kompozīcija, visbeidzot – atziņa (vai pat misijas apziņa?), ka vārdi ir "jāatklāj no jauna", kas neapstrīdami kļūst ne tikai par Raimonda Ķirķa, bet gan plašākā kontekstā – par visas dzejas būtību.

ANNA AUZIŅA

Dzejniece

Dzejas krājumā "Kartes" Raimonds Ķirķis ir nopietni un apzināti strādājis ar latviešu valodas vienībām, lai tā nobeigumā shematiski nodemonstrētu, ka jebkādai valodai ir savas ierobežotās iespējas. Līdz tam tomēr mērojams pietiekami garš un poētiski baudāms maršruts. Vai tie būtu ieslēpti vai atklāti norādīti visdažādāko tekstu citāti un aizguvumi, mulsinoši zīmju sakārtojumi, rindu svītrojumi vai rūpīgi dokumentētas, šķietami īstas situācijas – itin viss šeit mērķtiecīgi sakārtots atbilstoši autora iecerei. Pat visizglītotākie lasītāji, pat autora vistuvākie līdzgaitnieki, šķiet, pilnībā nesapratīs visus šo tekstu veidošanas principus un izmantotās atsauces, kas ne vienmēr ir atšifrējamas pat tikai teorētiski. Taču iespējamā atkodēšana šeit arī nav nekāds pašmērķis. Interesantas struktūras, aizraujoša sintakse, estētiski vārdu savienojumi, ritma un fonētikas nianšu smalkumi – citiem vārdiem, Ķirķis raksta skaisti.

IEVA RUPENHEITE

Dzejniece

Dzejnieks Raimonds Ķirķis izdevis savas kartes, kas radītas no 2015. līdz 2019. gadam. Grāmatas vizuālais tēls nav mazsvarīgs, lai arī tieši tāds šķietami ir autora mērķis – ieslēpties miniatūrā burtnīcā, likt maldīties tukšajos karšu kvadrātos kādam, kas cer atklāt vismaz nelielu salu, kādu kukurzni, uz kā varētu atbalstīties šajās gaisā reģistrētajās kartēs privātai lietošanai. Un tomēr, tās ir valdzinošas. Ķirķa teksti, liekas, ir radīti no kāda vārdiem analoga materiāla, kas drosmīgi sintezēts kaislīga cilvēka laboratorijā. "Kartēm" nepiemīt sterilas nepieskaramības vēsums, pats teksts ir poētisks tēls un jauna bagātību sala lasītājam.