"Mūza no pilsētas N."

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

GUNTIS BERELIS

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Uz Jāņa Hvoinska dzejoļu krājuma "Mūza no pilsētas N." vāka nav nedz autora vārda, nedz krājuma nosaukuma. Kaut kādā mērā tas varētu būt demonstratīvs un provocējošs žests – autora vārds nav svarīgs, nosaukumu katrs var izdomāt pats, no svara ir tikai un vienīgi dzejoļu teksti. Lasot Hvoinska dzeju, analītiskā pieeja kapitulē pilnīgi un galīgi. Zināmā mērā tas šķiet paradoksāli – lai arī, spriežot pēc kultūrvēsturiskajām alūzijām, Hvoinskis ir bezmaz klasisks intelektuāļa tipāžs – ne gluži ziloņkaula torņa iemītnieks, tomēr šī būve viņam nav sveša, – kontaktēšanās ar viņa pantiem iespējama tikai emocionālā līmenī. Katrā ziņā – mans loģiskais prāts viņa alūzijām nespēja izsekot, nudien nezinu, no kurienes un kāpēc vienā viņa tekstā pazibinās Asīze, bet citā – Roberts Plānts (nemaz nerunājot par Hvoinskim raksturīgajām miglainajām metaforām), tomēr pieļauju, ka Hvoinskis piederīgs latviešu dzejas romantiskajai tradīcijai. Gan piebilstot – ja nemeklējam tiešus priekštečus, kaut gan, iespējams, ja Ādamsons dzīvotu 21. gadsimtā, viņš rakstītu kaut ko ļoti līdzīgu. Katrs dzejnieks meklē dzejas kvintesenci, taču Hvoinskis to dara, tik ļoti koncentrējies uz pašu procesu, ka viņa dzejā nav pat ironisko spēļu. Visdrīzāk, Hvoinskis, kā jau tas mūslaikos pieņemts, kārtējo reizi mēģina atbildēt uz mūžīgo jautājumu par to, kas īsti ir (precīzāk – kas varētu būt) dzeja – un, protams, racionālu atbildes formulu te nav; tas izdarāms tikai ar pašu dzeju. Dzejas būtība ir tās meklēšanā.

ANNA AUZIŅA

Dzejniece

Jāņa Hvoinska dzejas balss sākotnēji vieš spēcīgu iespaidu par autoru kā dzejnieku no dabas. Otrajā dzejas krājumā, kas briedināts desmit gadus pēc debijas, Hvoinskis joprojām parāda tikpat organisku talantu, kas spontāni un nepiespiesti, visbiežāk verlibrā, izlīst pār lappusēm. "Mūzā no pilsētas N." iezīmējas gleznieciski pilsētnieciskas ainas, kas mijas ar asociatīvu apziņas plūsmu – tās impresionistiskie fiksējumi brīvi pāriet cits citā, radot 20. gadsimta modernismam tuvas dzejas sajūtu.
Modernistiskas noskaņas jūtamas ne vien formā, bet arī idejiski, risinot klasiskus jautājumus par dzīves jēgu, mirstīgumu, mīlestības un mākslas nozīmi. Vienlaikus krājuma poētika atbilst 21. gadsimta informācijas laukam, autoram apzināti izvēloties sev tuvāko izteiksmi, kurai raksturīgi svaigi tēli un paradoksi, bet rezultāts ir gana ilgi noturēts, gluži kā labs vīns, turklāt tas uztverami organizēts parocīgi izvietotos piemērota izmēra traukos.

EVIJA GULBE

Rakstniece

Jāņa Hvoinska dzejas krājumā "Mūza no pilsētas N." iegāju kā spoguļiem un stiklotu virsmu pilnā telpā. Tās saimnieks tieši un apzināti skatās uz sevi un dzīvi, un tikai stikla trauslums viņu šķir no visa, kas reiz piedzīvots. Šaipus spogulim visbiežāk viņš ir viens, vientuļš, skumjš.
Lasot dzejoļus, uzmanību piesaista vīrieša attiecības ar sievieti, viņa skatījums uz sievieti – savu, bijušo, zaudēto un arī svešo sievieti. Pat aizgājusi vai nesatikta, viņa ir tepat – kā daļa viņa, kā daļa viņa atspulgu.
J. Hvoinska dzejoļos mājo ne viena mūza vien. Viņu ir daudz – kaislība, skumjas, vilšanās, greizsirdība, ilgas un nāve, ar kurām vīrieti (dzejnieku) saista dvēseliska un poētiska tuvība; kuras ir līdzās, kad viņš pārtop, dzimst jaunai dzīvei.
Krājuma ievaddzejolis tiek pabeigts ar vārdiem: "Kad es kļuvu vecs, es dzimu, kad es biju jauns, es miru." Jaunas patības dzimšana ir intīms, emocionāls un arī sāpīgs process, parasti citiem slēpts, bet literatūrā pieejams – vien jāatšķir grāmata.