"Zonas"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

ARNIS KOROŠEVSKIS

Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis

Pēdējos gados Liepāju viscītīgāk gan dzejā, gan prozā aprakstījusi Andra Manfelde, taču nupat viņai pievienojies arī Aivars Madris. Tiesa – jau krājumu ievadošajā ciklā dzejnieks tiecas noārdīt šķietami sagaidāmos un līdz trulumam nolietotos priekšstatus, savu dzimto pusi pārdēvējot par "pilsētu, kurā piedzimst astma". Acumirklī krājums tiek apaudzēts ar citiem mākslas žanriem – koķeti piedāvāta nu jau par modi kļuvusī iespēja paralēli teksta lasījumam klausīties arī noteiktu izvēlētu mūziku un, kā tas bija sagaidāms no autora, kurš vairākus gadus aktīvi nodarbojas ar kino kritiku, citā krājuma ciklā ienāk arī atpazīstami kino motīvi, kurus dzejnieks veikli pārmontē, rediģē un dekonstruē. Paši dzejoļi virknējas kā ainiņas, dubļi un epizodes, ne velti Madrim piemīt klasiski liroepiska ievirze – dzejoļi allaž tiecas uz kāda sižeta atklāsmi. Liela nozīme ir laikmetam – konkrētas autobiogrāfiskas bērnības un jaunības atmiņas vai arī ārpus autora pieredzes esoša vēsture mijas ar murgiem un cietsirdīgu, netīru, duļķainu, naturālistisku un tumšu pasauli. "Zonas" pavada pelēcīgs smagums un nopūtas par dzīves skaudrumu, vietumis pat mērķtiecīgs pašironisks destruktīvisms; pārsteidzoši, taču Madris daudzējādā ziņā iemieso īpatnēju vidusceļu starp klasisku vēlīnā romantisma pesimismu un modernismam raksturīgo atsvešinātību (klātesošas ir arī atsauces uz renesanses literatūru) – turklāt, kā šo virzienu paraugiem dzejā, tā arī prozā. Ir iespējams saskatīt attālu gara radniecību ar Aivaru Tarvidu, Jāni Einfeldu (jo sevišķi – arī pērn publicētā romāna kontekstā) un pat Klāvu Elsbergu. Ar prevalējošu alternatīvu skatījumu uz dzīves parādībām un specifisku pasaules izjūtu Aivaram Madrim ir izdevies sevi pieteikt kā spilgtu, talantīgu un neaizmirstamu debitantu.

ANNA AUZIŅA

Dzejniece

Aivara Madra dzejas krājumā "Zonas" trīs nodaļās, uztveramā vēstījumā un vienlaikus poētiskā daudzveidībā lasāms jauna vīrieša pieaugšanas stāsts 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Atskatīšanās uz bērnību un skolas gadiem Liepājā deviņdesmitajos un divtūkstošo sākumā mijas ar gaumīgām atsaucēm un noslēdzas ar iedvesmojošas bohēmas ainām pēc pārcelšanās uz Rīgu, parādot varoņa identitātei būtisko vēsturē, ģeogrāfijā un kultūrā. Seko tālāki sevis meklējumi, kas ietver nepieciešamību pašapliecināties sociāli un profesionāli, kā arī pateikt ko būtisku par savu laikmetu, kas izdodas precīzi un ar traģisku pieskaņu. Tiek attīstīta un variēta tradicionālā izpratne par vīrišķību, varonim topot vispirms par skarbu intelektuāli, bet tad veidojoties par maigāku un dziļāku personību sirsnīgi dokumentētās attiecībās ar mīļoto. Šķiet, latviešu dzejā sen nav bijis tik atklātas un jaukas, konkrētai sievietei veltītas mīlas lirikas, kā krājuma pēdējā nodaļā "Lauras grāmata", kur autors, apzinoties sievietes objektificēšanas draudus, ar pašironijas palīdzību tomēr spēj noturēt cieņpilnu dzimumu līdztiesiskumu.

IEVA RUPENHEITE

Dzejniece

Aivars Madris dzejoļu (un arī mūzikas) kopkrājumā "Zonas" neizklausās pēc debitanta, un krājums arī tapis desmit gadu ilgumā, ļaujot autoram uzmanīgi izvēlēties "Zonu" tekstus. Grāmata ir sadalīta zonās – dzīvojamajā, jūtu, neapdzīvojamā un citās, precīzāk nenosauktās. Ainavas, kas atklājas zonās, pavada skaņu celiņš. Kā kāpņu telpā dzirdamais kaimiņu radio – neobligāts un tomēr jaušams. Arī grāmatas dizains ir zonāls – tam ir sava iekšiņa un āriņa, atpazīstamas laika un vides liecības – vīna pudeles etiķete, ostas zonā stūrējošs kuģis. A. Madrim ir jauna pilsētnieka tembrs, kurš spēj sacerēt poēmu gan par savu bērnības draudzeni – astmu, gan ironiski pievērsties nosacītam Latvijas vēstures seriālam. Teksti nav bagātīgi greznoti valodnieciskām balustrādēm, tiem piemīt cita kvalitāte – īstenības izteiksme, kas ļauj autoram uzticēties.