Foto: Elisabeth Roger & Ģirts Raģelis
AUTORS: Sjouns
TULKOTĀJI: Gita Grīnberga, Dens Dimiņš
REDAKTORI: Cilda Rēdliha, Ildze Jurkāne
MĀKSLINIEKS: Zigmunds Lapsa
DARBA NOSAUKUMS: "DZĪVE LIETOŠANAS PAMĀCĪBA"
IZDEVNIECĪBA: Mansards
ANOTĀCIJA: Romāns “Dzīve lietošanas pamācība” (La Vie mode d'emploi, 1978) — grāmata puzle, kas ar savu ekscentrisko kompozīciju, daudzslāņaino uzbūvi un asprātīgo novatorismu pāršķir jaunu lappusi romāna vēsturē, vērtētāju atzinumā romāns ir rakstnieka meistarības virsotne un mūža darbs. Iztēlosimies kādu Parīzes namu šķērsgriezumā... tā, lai no pagrabiem līdz pat mansardiem mūsu skatienam vienlaikus pavērtos visas tā telpas un iemītnieki, katrs ar saviem stāstiem, savu pagātni — virkne smieklīgu un skumju, ikdienišķu un ekstravagantu “romānu”, kuros apbrīnojami savijas likteņi, nenozīmīgi notikumi un eksotiski piedzīvojumi, baisi noziegumi, kuriozi atgadījumi, mīlas drāmas, komiskas sakritības, liktenīgi pavērsieni, mīklainas metamorfozes, utopiskas ieceres — dzīves puzle visā tās krāšņumā. 99 romāna nodaļās Žoržs Pereks mūs izved cauri galvu reibinošam labirintam — mājai Simona–Kribeljē ielā 11. Ienāciet šajā mājā, un jūs apceļosiet pasauli.
PAR AUTORU: Žoržs Pereks (Georges Perec, 1936—1982) dzimis Parīzē poļu ebreju ģimenē. Studējis vēsturi Sorbonā. Ievērību gūst jau ar pirmo publicēto romānu “Lietas” (Les Choses, 1965; latviski 1970), par kuru saņem Renodo balvu. Seko mēģinājumi visdažādākajos žanros: stāsti, dzeja, esejas, filmu scenāriji, radiolugas. 1967. gadā Pereks kļūst par OuLiPo (Potenciālās literatūras darbnīcas) biedru. Tajā Pereku saista literatūras iespēju izpēte, aizraujošas spēles ar valodu, kā arī savdabīga pieeja pašam literārajam procesam: lai radītu darbu, autors izvirza sev stingrus noteikumus, “ierobežojumus” (contraintes), taču tie nav pašmērķis, tikai līdzeklis, kas ļauj atklāt vēl neapjaustu valodas potenciālu un atraisīt iztēli. Kā spilgtākais piemērs literārās rakstības radikālai formalizācijai minams Pereka romāns “Izzušana” (La Disparition, 1969), no kura pilnībā izzudis franču valodā visbiežāk lietotais patskanis “e”. Tomēr rakstnieka meistarības virsotne un mūža darbs daudzu vērtētāju atzinumā ir “Dzīve lietošanas pamācība” (La Vie mode d'emploi, 1978).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Vilis Kasims
Rakstnieks, tulkotājs
Pereka meistardarbs būtu pārbaudījums ikvienam tulkotājam. Ne tik daudz valodas mežģīņu atveidošanas spējām kā pacietībai un profesionalitātei, izsekojot iekšējām un ārējām atsaucēm, neskaitāmajiem īpašvārdiem un nekad dzīvē neredzētu priekšmetu nosaukumiem, kas visi jāapvieno baudāmā tekstā. Gita Grīnberga un Dens Dimiņš ar šo uzdevumu ir godam tikuši galā, beidzot ļaujot arī latviešu lasītājiem iepazīties ar vienu no divdesmitā gadsimta eksperimentālās literatūras stūrakmeņiem. Pateicoties viņiem, ir iespējams noticēt, ka šis tas līdzīgs Pereka aprakstītajām dzīvēm un pasaulēm vismaz daļēji varētu būt atrodams arī kādā Latvijas daudzstāvu mājā.
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Latviešu lasītājs ticis pie vēl viena fundamentāla tulkojuma, bez kura saprast laikmetīgās literatūras ainavu nevar. Līdzās nu jau par klasiku kļuvušajiem Jaunā romāna pārstāvja Alēna Roba-Grijē darbiem Žorža Pereka proza pieder pie nozīmīgākajiem franču eksperimentālās literatūras paraugiem. Kopš 1966. gada viņa vārds asociējas ar Potenciālās literatūras darbnīcu Ulipo, kuras dalībnieki, rakstnieki un matemātiķi, izvirzīja mērķi izpētīt jau esošos un attīstīt jaunus formas ierobežojumus. Vai, pārfrazējot pazīstamo Roberta Frosta teicienu, rakstīt bez tiem ir tas pats, kas spēlēt tenisu pie nolaista tīkla. Izaugusi no franču sirreālisma, Ulipo vienlaicīgi bija tās tradīciju turpinātāja (atteikšanās no autora apziņas lomas teksta tapšanā) un reakcija uz to (tekstu diktē formas iekšējā loģika, nevis zemapziņas plūsma). Pārradot latviski 600 lpp. biezo franču valodas visumu ar tā pielikumiem, Dens Dimiņš un Gita Grīnberga ir veikuši apbrīnojamu darbu, kura sarežģītība un apjoms nav pat līdz galam īsti aptverams.
Aivars Madris
Literatūrkritiķis, dzejnieks
Ārzemju literatūras cienītājiem, iespējams, atmiņā palicis tālajā 1970. gadā izdevniecībā Liesma izdotais Žorža Pereka eksperimentālais īsromāns Lietas, kas neparastā kārtā latviski iznāca vien nieka piecus gadus pēc pirmizdevuma. Uz romāna (vai romāniem, kā šo darbu dēvēja autors) Dzīve lietošanas pamācība latviešu valodas tulkojumu mums nācās gaidīt krietni ilgāk, tomēr, ņemot vērā pamatīgo apjomu un Pereka līdz apsēstībai manierīgo un superfiligrāni noslīpēto stilu, abi tulkotāji šķiet pelnījuši ja ne ordeni, tad vismaz pamatīgu goda rakstu par šī mūža darba pārnešanu tikpat precīzā un ar patiesu kaifu lasāmā latviskojumā. Ja Pereks to spēja uzrakstīt, bet Grīnberga un Dimiņš iztulkot, neveltot tam visu savas dzīves laiku, tad arī mūsu spēkos ir šo romānu izlasīt. Un tas ir katras šim tekstam veltītās minūtes vērts.
