Foto: Kristīne Madjare
AUTORE: Ināra Kaija Eglīte
REDAKTORE: Ieva Kalniņa
MĀKSLINIEKS: brālis Y
DARBA NOSAUKUMS: "KLIEDZIENS STARP ĀBOLIEM"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas sastādītais Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājums turpina Māras Brašmanes fotoalbuma “Manas jaunības pilsēta” (2005, Neputns) iesākto misiju – sniegt ieskatu 60.–70. gadu dumpīgās jaunatnes un tās alternatīvās kultūras izpausmēs, kuras, no laika distances skatītas, atklāj emocionāli, radoši un intelektuāli piesātinātu “paralēlo dzīvi”, kas ritējusi padomju īstenības noteiktās “oficiālās” ēnā. Krājuma nosaukumā lasāmie vārdi “Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā” norāda uz faktu, ka Ināra Kaija Eglīte visus šo gadus bijusi dzejniece bez savas grāmatas. Iznākusī ir, autores vārdiem, “debija un mūža veikums vienā elpā”. Dzejoļu krājums tapis kā loģisks turpinājums 2017. gada vasarā notikušajai Ināras Kaijas Eglītes dzejas izstādei “Debesis bez tukšuma”, kas bija viena no fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas programmas “Ārup. Andris Grinbergs” (kuratore Ieva Kalniņa) epizodēm un daudziem tās apmeklētājiem kļuva par pirmo iepazīšanos ar viņas dzeju. Krājumu veido piecas nodaļas. Pirmā – “Svešā pilsēta” – atklāj jauna cilvēka skatījumu uz 60. un 70. gadiem kā īpašu vēstures nogriezni. Otrās nodaļas “Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam” centrā ir mīlestības lirika. Trešajā – “Dialogi” – ietvertie dzejoļi ir dzejnieces dialogi gan pašai ar sevi, gan lasītāju, gan neredzamiem laikabiedriem. Ceturtajā nodaļā “Kliedziens starp āboliem”, kurā iekļauti arī daži divtūkstošo gadu sākumā tapuši dzejoļi, dominē autores iekšējā laika fiksācija. Piektajā nodaļā – bez nosaukuma – apkopoti dzejoļi, ko dzejniece pati nebūtu savā krājumā iekļāvusi, bet par kuru tiesībām tikt publicētiem iestājusies krājuma sastādītāja. Grāmatu papildina Ievas Kalniņas intervija ar dzejnieci, divi apjomīgi fotogrāfiju bloki, kas dod ieskatu Ināras Kaijas Eglītes personībā, 60.–70. gadu jauno dzejnieku vidē un viņas līdzdalībā Andra Grinberga performancēs, kā arī skaidrojošs personu rādītājs.
PAR AUTORI: Ināra Kaija Eglīte ir dzejniece un tulkotāja, dzimusi 1948.gadā Rīgā. Studējusi LVU Filoloģijas fakultātē, absolvējusi Latvijas Kristīgo akadēmiju. Pirmais dzejolis presē publicēts 1967. gadā, bet plašāku ievērību guvusi ar dzejoli "Debesis bez tukšuma", pēc kura publicēšanas uzaicināta piedalīties Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajā jauno literātu seminārā. Dzejoļi publicēti preses izdevumos, kā arī jauno autoru kopkrājumā "Acis" (1973). 90. gados rakstījusi laikrakstiem "Labrīt", "Neatkarīgā Rīta Avīze", "Fokuss", "Literatūra. Māksla. Mēs", "Forums", "Vides Vēstis" u. c. Tulkojusi lugas Valmieras teātrim un daiļliteratūru, to skaitā Airisas Mērdokas romānu "Melnais princis", Džoannas Harisas romānu "Šokolāde", Agatas Kristi u. c. darbus. Dzejoļu krājums „Kliedziens starp āboliem” ir autores debijas grāmata literatūrā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Eva Eglāja – Kristsone
Literatūrzinātniece
Tomam nomira dievs,/ Toms ar savām domām palika viens. (125.lpp.) Beidzot mēs pa īstam un visā krāšņumā esam satikuši Tomu un viņa domas, par ko priecīgs ikviens, ieraugot Kliedzienu starp āboliem. Ar Ināras Kaijas Eglītes vārdu pirms krājuma iznākšanas sastapos divreiz. Pirms vairākiem gadiem mākslas zinātniece Ieva Kalniņa mani ieintriģēja, kad stāstīja par visai vientulīgu dzejnieci, kas būtu pelnījusi, lai viņas dzeja tiktu apkopota grāmatā, toreiz Ievas atsūtīto dzejas krājuma uzmetumu aizrautīgi izlasīju, bet tālāka padoma trūka. Savukārt pagājušogad, strādājot ar 20.gs. 70., 80.gadu hipija Alfrēda Stinkula grāmatas manuskriptu, tur līdz ar Māru Ķimeli un citiem puķu bērniem bija pieminēts kāds Toms, izrādījās – tā pati dzejniece Ināra Eglīte. Un tāpēc gods un slava apgādam Neputns, ka uzticējās Ievai Kalniņai un krājums iznāca. Jo tas ir notikums, debijas grāmata, kurā kārtu kārtām kārtojas laiks, laikmeti, opozīcija režīmam, dzīves baudas un bezcerība. Un dažviet Ināras Eglītes domas iet - pāri malām, bet tieši tāpēc ir tik ietilpīga grāmata, kur Irēnas Kaijas Eglītes dzejas, sarunas un iemūžinātās performances izkārtot.
Inga Ābele
Rakstniece
Lai gan tiek uzskatīts, ka dabā atrodamie dimantu kristāli neparāda materiāla patieso skaistumu, Ināras Kaijas Eglītes (1948) dzeja dara pretējo – tā ir kā dārgakmens, kas mirdz bez pulēšanas un ietvara, autores iekšējās brīvības un smalkjutības gaismā. Un, ja tā labi ieskatās – ir Eglītes dzejai gan pulējums, gan ietvars. Pulētājs bijis laiks – lai gan pirmie dzejoļi sarakstīti pagājušā gadsimta 60. gados, tie arī mūsdienās šķiet tikpat svaigi un interesanti kā toreiz. Ināra Kaija Eglīte ir dzejniece un tulkotāja, kura literārās darbības sākumposmā iekļuva Rīgas leģendārās kafejnīcas Kaza draugu lokā, piedalījās Jauno literātu seminārā 1968. gadā, un 1973. gadā tika publicēta jauno dzejnieku krājumā Acis kā viena no piecpadsmit jaunajiem ar diezgan plašu dzejoļu kopu. Eglītes iesauka bija Toms, mākslinieces alter ego. Un tad Tomu savāca čeka – apsolīja dzīvokli un izdot dzejas grāmatu, ja tikai autore sadarbosies, bet Ināra Kaija Eglīte šo priekšlikumu ignorēja. Tādēļ viņas pirmā dzejas grāmata iznākusi tagad, kā vēsta apakšvirsraksts – Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Par Toma dzejas cienīgu ietvaru noder Neputna skaistais izdevums – ar fotogrāfijām, interviju, slepenu piekto daļu, kas izdalīta ar teksta krāsu: dzejoļi, uz kā tiesībām tikt publicētiem uzstājusi krājuma sastādītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Ieva Kalniņa.
Anda Baklāne
Literatūrkritiķe
Ināras Kaijas Eglītes netipiskā debija (krājums sakārtots 50 gadus pēc senāko dzejoļu sarakstīšanas), kā jau fenomens, kas neatbilst standartam, liek atcerēties par spēles noteikumu nosacītību. Kas padara debiju par debiju? Kāpēc tik īpašu nozīmi piešķiram tieši grāmatai? Eglītes 60. gadu dzejoļi izraisa daudz emociju – kā ieraugot vecāku jaunības fotogrāfiju un ar muļķīgu izbrīnu aptverot, ka arī viņi taču reiz bijuši jauni. Jau toreiz viņi rakstīja tādu dzeju! Kāds jauns cilvēks šodien varētu rakstīt tāpat. Savukārt Eglītes šī gadsimta sākumā rakstītie dzejoļi skaudri reģistrē, kā cilvēka dvēseli izrediģē laiks. “Kliedziens starp āboliem”, protams, ir negodīgas konkurences piemērs arī tāpēc, ka stilīgā meitene Rīgā ieradusies kopā ar saviem superstilīgajiem draugiem – grāmatu papildina fascinējošu vēsturisku fotogrāfiju izlase, kas rāda Eglīti, viņas laikabiedrus un Andra Grīnberga performances un akcijas.
