Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Inga Gaile
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
MĀKSLINIECE: Zane Ernštreite
DARBA NOSAUKUMS: "LIELDIENAS"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: “Lieldienas” ir dzejnieces un rakstnieces Ingas Gailes sestais dzejoļu krājums. Tajā autore ved lasītāju sev līdzi ceļojumā 21. gadsimta pasaules īstenībā, kuru brīžiem līdzīgi spējiem zibspuldzes zibšņiem izgaismo biblisko Lieldienu notikumu atplaiksnījumi. Skaudras un griezīgas intonācijas, bezjēdzīgu ciešanu un cilvēcības aptumsuma tēma šajos dzejoļos mijas ar maigumu un mūžseno vēlmi pēc ticības, cerības, mīlestības.
PAR AUTORI: Dzejniece, dramaturģe un režisore Inga Gaile dzimusi 1976. gadā. Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu (2012), no 2012. gada līdz 2014. gadam studējusi režiju maģistrantūras studiju programmā. Strādājusi "TV3 Latvia" un reklāmā. Kopš 2004. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Publicējusi vairākus dzejoļu krājumus pieaugušajiem: "Laiks bija iemīlējies" (2000), "raudāt nedrīkst smieties" (2004), "Kūku Marija" (2007), "Migla" (2012), „Lieldienas” (2018). Gailes dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā. Atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus. Veidojusi dramaturģisko materiālu vairākiem teātra iestudējumiem. Pēdējos gados organizē un regulāri piedalās sieviešu stāvizrādēs. 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". 2014. gada nogalē iznāca Ingas Gailes pirmais dzejoļu krājums ģimenēm ar bērniem "Vai otrā grupa mani dzird?" (par to saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu). Latvijas vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" tapis romāns „Stikli” (2016). 2018.gadā Inga Gaile kļuva par atjaunotās Latvijas PEN biedrības vadītāju. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balvu (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012), Latvijas Literatūras gada balvu (2015).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Mantojumā no pagājušā gadsimta esam saņēmuši divas lietas – zināšanas, ka visas ideoloģijas ir naivas un bīstamas, un alerģiju pret ironisko distancēšanos no tām. Kamēr kultūra svārstās starp savām pretrunām, sabiedrība polarizējas, katram personīgi izdarot izvēli, kam ticēt. Jā, kur ir daudzas patiesības, nav patiesības, bet - kur ir patiesība, nav izvēles. Kad nav vairs patiesības, atgriežas izvēle, pašaizliedzīga un stoiska kā antīkajiem varoņiem, kas meta izaicinājumu iepriekš noteiktajam liktenim. Atverot Ingas Gailes Lieldienas, brīžiem liekas, ka nonāc globālā sociālo tīklu kaujaslaukā vai uzdevumu lapā skolas burtnīcā, bet tas ir valodas ritms, nevis pareizās atbildes gaidīšana vai pat meklēšana. Tās ir izvēles, jo ar zināšanām vien vairs nepietiek.
Aivars Madris
Literatūrkritiķis, dzejnieks
Kopš krājuma Migla Inga Gaile arvien vairāk tiecas savā dzejā pietuvoties prozaiskai izteiksmei (un pat sākusi rakstīt prozu), kas nu šķietami sasniedz kulmināciju Lieldienās. Iespējams, šī virzība uz prozas valodas lietojumu dzejoļos ļāvusi Gailei maksimāli atbrīvoties no aizspriedumu un privātuma barjerām, ne tikai ielaižot lasītāju ļoti dziļi savā personiskajā dzīves telpā, bet arī atklāti un godīgi reflektējot par šausmām un ciešanām visas pasaules mērogā. Gailes dokumentālā stilistika apvienojumā ar latviešu dzejā maz novērotu sabiedriski aktīvu nostāju ir pārsteidzoša, lai arī mazliet neviennozīmīgi uztverama parādība.
Anda Baklāne
Literatūrkritiķe
Apzināti vai neapzināti Inga Gaile nereti bijusi autore, kas Latvijas literatūras telpā ienesusi tematus, domāšanas un izteiksmes veidu, kas ir ļoti šodienīgs un sasaucas ar aktualitātēm pasaules sabiedriskajā un politiskajā domā. Gailei svarīgas bijušas progresīvā virziena, kreisi orientēta liberālisma idejas un vērtības – feminisms, varmācības un represīvu domāšanas formu kritika, rūpīgi glabātu sabiedrības noslēpumu izgaismošana. Gaile Latvijā pārstāvēja #MeToo kustību, kad tāda vēl nebija radīta. Visvairāk es apbrīnoju to, cik trāpīgi Gailei izdevies atspoguļot ļoti laikmetīgu sievietes tipu – ļoti jūtīgu, nebeidzami sevi šaustošu, sevi redzošu un analizējošu, apsēstu ar mīlestību, raudulīgu, drosmīgu, tiešu. Robeža starp drāmu un komēdiju Gailes darbos ir ļoti nosacīta.
