Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Liāna Langa
REDAKTORS: Jānis Rokpelnis
MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece
DARBA NOSAUKUMS: "VELĒNU KLEITA"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Krājumā “Velēnu kleita” lasāmi gan tādi dzejoļi, kas rakstīti tradicionālu pantmēru formā, gan arī tādi, kuros tiek attīstīti jauni satura un formas meklējumi. Risinātas poēzijai raksturīgās mūžīgās tēmas – dzīves un nāves attiecības, ikdienišķās realitātes tvērumus paceļot metafiziskā līmenī. Dzejolī “Saruna” lasītājiem piedāvāta dzejprozas žanrā reti sastopama forma – saruna par eksistenciālām tēmām, atspoguļota kā divu sarunu biedru saziņa ar īsziņām. Savukārt “peršās Lielajam Nekam” galvenokārt izcelta cilvēka un dabas saskarsmes nozīmība, tās sniegtā pieredze un spēks piedzīvot atklāsmes par visa pastāvošā vienotību smalkā, visuresošā kosmiskā tīklojumā, meklējot cilvēka vietu tajā. Dzejoļu krājums veidots trīs daļās, noslēgumā veltījumi laikabiedriem.” Liāna Langa
PAR AUTORI: Dzejniece Liāna Langa dzimusi 1960.gadā. Studējusi LU Filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras nodaļas neklātienē, izglītību papildinājusi Ņujorkas New School College, apgūstot filozofiju un amerikāņu 20. gadsimta literatūru. Strādājusi par restauratori Krimā cara pilī Livādijā. Strādājusi par latviešu valodas un literatūras, kā arī angļu valodas skolotāju Rīgas 65. vidusskolā, par mājskolotāju Ņujorkā - mācījusi krievu un latviešu valodu, bijusi programmu koordinatore starptautiskajā kinoforumā "Arsenāls", sabiedrisko attiecību un reklāmas menedžere uzņēmumā "BDG Latvija", vadījusi sabiedrisko attiecību un projektu biroju "Idea Media".
Pirmās publikācijas 1988.gadā - dzejoļu kopa krievu valodā žurnālam "Rodņik" un dzejolis "Lūgšana" biļetenā "Neatkarība". Dzejoļu krājums "Te debesis, te ciparnīca" (1997) novērtēts ar Dzejas dienu balvu, savukārt lirikas krājums "Iepūt taurītē, Skorpion!" un dzejas krājums „Vilkogas” novērtēti ar Latvijas Literatūras gada balvu 2002. un 2011.gadā. Tulko no krievu un angļu valodas, atdzejojusi arī latviešu autoru darbus krievu valodā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Liānas Langas dzejas uzmanības centrā vienmēr bijuši metafiziska rakstura jautājumi un mēģinājumi pietuvoties meditatīviem stāvokļiem, kur nav esamības, bet nav arī neesamības. Autores saskare ar tiem atgādina ieniršanu aukstā, tumšā ūdenī, kā rezultātā katrreiz aktualizējas ar neglītā estētiku saistītā tēlainība. Tēliem kā pieredzes robežas atribūtiem kļūst raksturīgs fizioloģiskums, htoniska orientācija, pamatā taktilo, reizēm arī ožas sajūtu kairinājums. Ķermeniskais reprezentējas caur tā atmirstošajām vai transformācijai pakļautajām daļām, atsaucot atmiņā budisma praksi iztēloties to kā novecojošu un pīšļos irstošu. Taču esamības un neesamības jautājums ir visas dzīves jautājums, un nāves tematika, kas organiski klātesoša jau iepriekšējos Langas krājumos, Velēnu kleitā ieskanas ar kulminatīvi skaudru un personisku intonāciju.
Eva Eglāja – Kristsone
Literatūrzinātniece
Velēnu kleita ir Liānas Langas piektais dzejoļu krājums, daudzslāņains un blīvs savā saturā, alūzijās un pieredzējumos. Tāpat kā velēna, uzrakta un apgriezta otrādi, ir solījums jaunai augsnei, tāpat esošā dzīve, ikdiena, sagriezta kājām gaisā, satikusi nāvi, ir apsolījums jaunai dimensijai fiziskajā un metaforiskajā telpā un laikā. Galvenokārt tieši par to ir Langas dzejā, par atklāsmēm, eksistenci un cilvēkiem sev līdzās, un koncentrētais krājuma formāts ir garants šīs grāmatas vēstījuma nesadrumstalotībai, pasakot tieši to, kas izsāpēts, sejā skatīts un saprasts.
Anda Baklāne
Literatūrkritiķe
Diez vai kādu var pārsteigt, sakot, ka dzejnieks vēlējies rakstīt par neizzināmo, šķiet, vairums no viņiem par to vien raksta. Arī Liānai Langai šis temats nav svešs, taču viņa nevis izteiksmīgi pozē pašbildēm uz pasaules mistēriju fona, bet skata izziņas iespējamību kā problēmu vai jautājumu, uz kuru uzcītīgi meklējama atbilde – arī dzejā. Palikdama uzticīga savam rokrakstam, krājumā Velēnu kleita Langa ir brīva no aizspriedumiem un valodas kautrības, viņas interpretācijā eksistence ir izteikti ķermeniska, tā ietver arī riebīgo un baiso. Tomēr neglītuma estētika šeit netiek eksponēta, lai šokētu un liktu novērsties. Tieši pretēji no fascinējošajiem tēliem ir grūti atraut acis, un lasītājam atliek vien brīnīties, cik tālu prāta policijas neapsargātajā zonā tie ieklīduši, sekojot Langai.
Inga Ābele
Rakstniece
Pēc astoņu gadu pārtraukuma iznācis piektais Liānas Langas (1960) dzejas krājums Velēnu kleita. Liānas Langas grāmatas vienmēr bijušas lasītāju mīlētas, gaidītas, kritiķu apbalvotas. Viņas tumšā balss saistās ar htonisko stihiju pasauli, barokāli greznā valoda un tēmu dziļums satricina. Velēnu kleita tradīciju turpina, tomēr ir pavisam citāda grāmata. Absorbēta gaisma savērpta trauslā starā, pa kuru nosoļot šķiet gandrīz neiespējami. Autore skaidro, ka nosaukumam ir tieša saistība ar folkloru, veļu valstību, ar to, kā senlatvieši attiecās pret aizsauli. Viena no centrālajām tēmām šajā krājumā ir zaudējuma pieredze un nāve. Pats pirmais iespaids – to raksta kāds, kurš vispirms ir radījis pats sevi (Ojāra Vācieša vārdiem – Cilvēk, uzkāp pats sevī – cilvēkā / pēc tam, kur gribi, vari kāpt!). Dzejniece atmetusi dzejnieces dabu, lai kļūtu par dzejnieci. Nomest ādu kā čūskai, lai saglabātu dvēseli dzīvu – to grib daudzi, bet tikai retajam tas ir izdevies. Refleksiju par sev interesējošām tēmām nomainījušas dziļas un klusas sēras. Ko gan var pateikt par nāvi, izņemot dzīvi? Lasītājam aizraujas elpa, sažņaudzas sirds, bet viņa – nosoļo.
