Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Inga Žolude
REDAKTORS: Arvis Kolmanis
MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis
DARBA NOSAUKUMS: "MATERIA BOTANICA"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: “Materia botanica” vākos ietverti divi romāni — arī “Silta zeme”, jo “Materia botanica” ir gan romāna “Silta zeme” turpinājums, gan jauns vēstījums, viss atkarīgs no skatpunkta. Vientulība reti ir viennozīmīga, un Daniels, Nellija un Vū gan ir tie paši “Siltas zemes” varoņi, gan nav. “Materia botanica” vēstījums atsākas tajā pašā vietā, kur stāsta pirmā daļa beidzas. Tomēr lietu daba pa šo laiku ir mainījusies. Daba. Tieši Dabā galvenais varonis Daniels mēģinās atšķetināt “Siltas zemes” samezglotās savādās intīmās saiknes, kas viņu vieno ar ģimeni, mīļoto Vū, bet visīpatnējāk — ar māsu Nelliju.
PAR AUTORI: Inga Žolude dzimusi 1984. gadā. Ieguvusi maģistra grādu LU Moderno valodu fakultātē (2008). Saņēmusi Fulbraita stipendiju studijām Dienvidilinoisas Universitātē ASV (2008-2009). Pabeigusi LU doktorantūru, iegūstot filoloģijas doktores grādu par disertāciju “Grēksūdzes dzeja amerikāņu un latviešu literatūrā” (2015).
Ingas Žoludes stāsti periodikā publicēti kopš 2002. gada. 2008. gadā tiek izdots viņas romāns „Silta zeme”, savukārt stāsti apkopoti krājumā „Mierinājums Ādama kokam” (2010); par šo grāmatu viņa saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā. Lielu uzmanību Latvijā izpelnījās Ingas Žoludes romāns „Sarkanie bērni”. Tā manuskripts 2011. gadā ieguva 2. godalgu Latvijas Rakstnieku savienības un uzņēmēja Raimonda Gerkena rīkotajā romānu konkursā un bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai 2013. gadā. 2015. gadā klajā nāca Ingas Žoludes otrais stāstu krājums „Stāsti”, savukārt 2018.gadā izdots romāna „Silta zeme” turpinājums „Materia botanica”, kā arī stāsts par Emīlu Dārziņu „Melanholiskais valsis”.
Viņas darbi tulkoti angļu, vācu, franču, zviedru, poļu, lietuviešu, ungāru, čehu, bulgāru valodā. Tie izdoti gan dažādos prozas kopkrājumos un antoloģijās, gan atsevišķās grāmatās.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Vilis Kasims
Rakstnieks, tulkotājs
Ir grāmatas, kas izceļas jebkurā kompānijā, un Ingas Žoludes darbi tādi ir bijuši vienmēr. Arī Materia Botanica turpina šo tradīciju kā viens no savdabīgākajiem 2018. gada latviešu prozas darbiem. Desmit gadu laikā kopš Siltās zemes Žoludes valoda ir ieguvusi lielāku briedumu, vienlaikus saglabājot arī agrāko enerģiju, tāpēc ir ļoti patīkami atkal pievienoties iepazītajiem tēliem un noiet ar viņiem vēl dažus dzīves līkumus. Žoludes profesionalitāte un nopietnā pieeja darbam, ko skaidri apliecina arī Materia Botanica, ļauj ticēt, ka vilties nenāksies arī vēl pēc desmit gadiem, ja tad vēlreiz sanāks satikties ar Danielu, Vū, Nelliju un pārējiem, cerams, iepazīstot viņus visus vēl mazliet labāk.
Eva Eglāja – Kristsone
Literatūrzinātniece
Kā Dukura nobrauciens ar skeletonu, kam nav stūres un bremžu, - tādas bija manas asociācijas, diennakts laikā izlasot Materia Botanica. Apvienojot Silto zemi ar Materia botanica, Inga Žolude drusku izaicina savu lasītāju, sak, ielikšu vienos vākos romānu, kas izdots pirms teju desmit gadiem, ar tā turpinājumu. Bet izaicinājuma rezultāts ir prasmīgi vai varbūt intuitīvi paredzēts, jo lasītājs tver ik vārdu no jauna, galu galā piedzīvojums, par kādu uzskatāma arī romāna lasīšana, pat ja tas ir viens un tas pats romāns, katru reizi tomēr ir neparedzams. Īpaši, ja Žoludes romānā stūres funkcijas brīžam mēdz pildīt vienam no otra slēptās, bet tikpat cītīgi meklētās un atrastās dienasgrāmatas, bet bremžu, šķiet, nemaz nav, lai lasītājs kopā ar varoņiem kūleņo, šļūc uz vēdera, baudot šo žilbinošo prozas piedzīvojumu.
Inga Ābele
Rakstniece
Kopš rakstnieces Ingas Žoludes (1984) debijas romāna Silta zeme aizritējuši desmit gadi, Materia botanica ir gan tā turpinājums, gan jauns vēstījums. Silta zeme ir nesusi augļus, vējš iznēsājis sēklas, un sirdis gatavas dīgt. Spēles noteikumi paredz, ka pieķerties nedrīkst, un tomēr... Es vai viņš? – tāds ir Materia botanica jautājums. Ar ūdens spēku Daniels ir triecies lejā, iekšā zemē, gandrīz nodzēsts no šīs siltās zemes sejas, bet izdzīvojis. Grupas portrets izšķīdis, veseluma sajūta izgaisusi. Var tikai nojaust, kas sekos aiz pieķeršanās. Vilšanās sevī, zaudējums, vai varbūt – jauna dienasgrāmata? Nu jau zināms gan, ka labākās dienasgrāmatas ir tās tukšās. Vēstījuma daudzpakāpju struktūra – slepenā dienasgrāmata-dienasgrāmata-rīcība – ļauj izsekot varoņus kā ar slēpto kameru, padarot romānu par detektīvu. Mirklīgā gatavība satuvināties un atgrūsties plaukst un zeļ autores jutekliskajos tekstos, valodā, kura brīžam aizsniedz dzejprozas augstumus (A.Viguls). Kas satur kopā Danielu, Nelliju, Vū, Andrē, Līvu un citus, kuri kā naktstauriņi nespēj izkļūt no ugunīgā rata, kas veļas lejā pa kalnu? Varbūt tas nekad nav bijis siltums, kas mūs ir noturējis dzīvus un saturējis kopā, bet gan kāds bioloģisks sapnis. Savdabīgais Žoludes rakstības stils ir tik nepriekšmetisks, cik vien var būt, piedāvājot lasītājam ilūziju, ka beidzot parādījusies iespēja pieskarties jūtu nozīmei, nevis lietu taustāmajiem apveidiem.
