Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Nora Ikstena
REDAKTORE: Gundega Blumberga
MĀKSLINIEKS:
DARBA NOSAUKUMS: "Vīrs zilajā lietusmētelītī"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: Rakstnieci Noru Ikstenu pazīst visi. Ikkatra viņas grāmata ir notikums, jo Noras stāstīšanas maniere ir dziļi cilvēciska un sirsnīga. Šis ir līdz kaulam, līdz dvēseles dzīlēm izjusts darbs, jo satur autobiogrāfiskus momentus un ir veltījums pašas rakstnieces ilggadējai draudzībai ar nu jau aizsaulē aizgājušo rakstnieku Dzintaru Sodumu, kurš mūža pēdējos gadus pavadīja Noras mājās, dzimtenē.
PAR AUTORU: Prozaiķe. Dzimusi 1969. gadā Rīgā. Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē (1987-1992), angļu valodu un literatūru Kolumbijas universitātē Misūri (1994-1995). Studiju un pēcstudiju laikā zinātniska līdzstrādniece Rakstniecības, mūzikas un teātra muzeja Raiņa izpētes grupā, tad apskata nodaļas redaktore žurnālā „Karogs”, redaktora vietniece laikrakstā „Rīgas Balss” (1998). Kolumbijas Universitātē Misūri bijusi virsredaktore žurnālam “The Review of Contemporary Fiction”, sagatavojusi šī žurnāla latviešu prozai veltīto numuru (1998). Nora Ikstena debitēja literatūrā ar pirmskara rakstnieces un politiķes Annas Rūmanes-Ķeniņas biogrāfiju, kam sekoja divi stāstu krājumi. Sarakstījusi biogrāfiskas grāmatas arī par Bruni Rubesu, Viju Vētru un Māru Zālīti. Izdoti romāni – „Dzīves svinēšana” (1998) un „Jaunavas mācība” (2001). 2004. gadā iznācis stāstu krājums „Dzīves stāsti”, iezīmējot novirzīšanos no iepriekšējā izsmalcinātā rakstīšanas stila. 2006. gadā sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni sarakstīts biogrāfisks darbs „Nenoteiktā bija” – netradiconāls un emocionāls mēģinājums rekonstruēt ievērojamā rakstnieka bērnības atmiņas. Par grāmatu „Nenoteiktā bija” Nora Ikstena saņēmusi Baltijas asamblejas balvu, Literatūras gada balvu un laikraksta „Diena” Gada balvu kultūrā. Divu eseju krājumu autore: „Sīlis spoguļstiklā” (2006) un „Šokolādes Jēzus” (2009). 2009. gadā izdots Noras Ikstenas romāns "Amour Fou jeb Aplamā mīla 69 pantos", pēc kuras motīviem Dailes teātrī režisors Dž.Dž. Džilindžers 2010. gadā iestudējis izrādi "Amour Fou". Šis romāns 2010. gadā nācis klajā arī krievu valodā. 2010. gadā kopā ar gruzīnu izcelsmes vācu rakstnieku Levanu Beridzi sarakstījusi lugu "Filiparia", kas izdota paralēli latviešu un krievu valodā. 2011. gadā izdots Noras Ikstenas romāns par Dzintaru Sodumu „Vīrs zilajā lietusmētelītī”
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ANDA BAKLĀNE
Literatūrkritiķe
N. Ikstena ir rakstniece, kura latviešu literatūrā, iespējams, tik intensīvi un radoši, kā neviens cits, apzināti pētījusi cilvēka dzīves un esamības izteikšanas iespējas. Līdzās „Dzīves svinēšanai”, „Dzīves stāstiem” u.c. oriģinālliteratūras darbiem, kuriem bijis tiešs vai noģiedams sakars ar dzīves jautājumiem, Ikstena uzrakstījusi vairākas grāmatas par ievērojamām Latvijas kultūras personībām. Turklāt katrā jaunā darbā meklēta jauna pieeja, izvairoties no vienkārša, faktus izklāstoša, lineāra vēstījuma modeļa. Var sacīt, ka Ikstena savos daudzveidīgajos sadarbības vai konverģences projektos pārformulē, ko nozīmē rakstīt biogrāfiju un autobiogrāfiju. „Vīrs zilajā lietusmētelītī” ir stāsts par Ikstenas draudzību ar leģendāro „Ulisa” tulkotāju Dz. Sodumu – stāsts, kas izstāstīts, prasmīgi kompleksā polifoniskā formā sapludinot Meitiņas un Tebes domas un intonācijas, vēstījuma tagadni un pagātni, mūžam jauno literatūras un valodas pasauli un nepielūdzami izirstošo priekšmetisko realitāti. Katram, kas Sodumu pazinis, droši vien ir savs Sodums, taču Ikstenas Sodums ir tik noticams, dzīvs un iedvesmojošs, ka grūti iedomāties, ka viņu varētu portretēt arī citādi.
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas labi jūtams Vīrā zilajā lietusmētelītī. Grāmatu veido vairāku stāstu savijums. Visupirms – par jaunu rakstnieci, precīzāk, par to, kā jauna rakstniece apjēdz, kas ir literatūra. Nākamais ir stāsts par ļoti vecu rakstnieku, kas būtībā ir stāsts par atsacīšanos no pasaules, askēzi, apmātību vai muļķību, kā nu kurš to traktēs. Tebe gadu desmitiem tiecies „dzīvot valodā, ne priekšstatos vai pieņēmumos par to,” kamēr šāda „dzīvošana valodā” jau pati par sevi kļūst par milzīgu vērtību. Trešais stāsts ir pats svarīgākais, sarežģītākais un daudzslāņainākais – par nejaušību virteni, kas viņus saved kopā, pareizāk sakot, par to, ka šīs nejaušības nemaz nav nejaušas. Māksla sākas tajā mirklī, kad lasītājs notic, ka nejaušais ir likumsakarīgs. Šajā stāstā Tebe zaudē Soduma aprises, tāpat arī Meitiņa atdalās no Ikstenas, bet abi kopā iemīt kaut kādās, grūti pateikt, ēteriskās, mitoloģiskās, literārās, metaforiskās vai sazin vēl kādās sfērās. Būtībā tā ir grāmatas centrālā ass, kurai pakļauts vispēdīgais sīkums.
ANDRA KONSTE
Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja
Šis varētu būt stāsts par Mācekli un Meistaru – vecs, kā pasaule: cik viņi viens otram vajadzīgi un cik šī dzīve bez viņu satikšanās apstājusies un nekrāsaina. Šis varētu būt stāsts arī par valodu – kā ir dzīvot TIKAI tajā, kad vārdi ir vienīgā dzīvība, kas ap Tevi, drūzmējas, neliek mierā un gaida kā putni ziemā barību. Lai izdzīvotu. Var stāstīt arī Odiseja stāstu – kā tas pēc gariem gadiem atnāk Mājās ar zelta āboliem, aunādu un kas nu tur vēl sakrājies viņam pa tik ilgu laiku, un meklē, kam atdot. Vai ir, kas saņem. Un vēl stāsts varētu būt vienkāršs kā tautas pasaka – ķēra meitiņa vārpstiņu rokā, vārpstiņa bēga, bēga, līdz atveda meitiņu pie pirtiņas, kur sēdēja simts gadu nemazgāts, nesamīļots un neaprakstīts vecītis, meitiņa vecīti samīļoja, vēstules sarakstīja, lielajās kājās jaunas kurpes uzvilka, mājās atveda. Un vēlāk, pavisam vēlāk izauga meitiņai pie mājas zelta ābele. Varētu būt vēl arī citi, tos visus Nora Ikstena grāmatā par vīru zilajā lietusmētelī mums uzrakstījusi. Un, kā teikusi Karena Bliksena – stāstam nav ne vainas, ja no tā var saprast tikai pusi.