Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Ruta Štelmahere
REDAKTORS: Ronalds Briedis
DARBA NOSAUKUMS: "Klēpis"
IZDEVNIECĪBA: Mansards
ANOTĀCIJA: “Rutas Štelmaheres dzeja ir sirds siltuma un kādas mūžīgas gaismas caurstrāvota. Tas nebūt nenozīmē, ka tā ir sentimentāla, pamācoša vai pliekana. Nē. Pirmām kārtām tā ir patiesa vārda māksla – suģestējoša un dziļa.”
(Jānis Rokpelnis).
PAR AUTORU: Dzejniece un gleznotāja Ruta Štelmahere dzimusi 1965. gadā Jelgavā. Kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī. 2001. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu. Aktīvi piedalās izstādēs. Dzejoļu publikācijas ar pārtraukumiem kopš 1983. gada. Līdz šim izdota dzejoļu grāmata "Ieskaties sēklai acīs" (1998).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
LIĀNA LANGA
Dzejniece
Saviļņojošākais pārsteigums dzejas klēpī. Gandrīz neiespējami noticēt, ka mūsdienās ir vēl iespējama tik spēcīga – kā tikko uzvilkta vijoles stīga – liriska intonācija. Vizuālistes pieredze krāšņo autores poēzijas ceļus. Izlasot krājumu, ataust – lirika ir mums nepieciešama kā atgādinājums, ka cilvēciskā jūtība ir jāsaudzē un jāglabā sevī kā visvērtīgākā no mantotajām ģimenes relikvijām.
RONALDS BRIEDIS
Dzejnieks
Rutas Štelmaheres dzejā laiks apliecina savu ciklisko ritējumu, bet telpa – apjoma apaļumu. No mātes līdz zemes klēpim cilvēka dzīve iziet sev paredzētos lokus un atgriežas pie tās nemainīgās ass, kas nosaka visus dzīvības procesus. Siltā, klusinātā un skumjā gaisma, kas izgaismo mazās ikdienas norises, arī mestajām ēnām piešķir pasteļtoņus un neļauj pazaudēt trauslo izjūtu par pasaules harmoniskas uztveres iespējamību.
DACE RUKŠĀNA-ŠČIPČINSKA
Rakstniece
Rutas Štelmaheres otrais krājums “Klēpis”, kas iznācis pēc ļoti ilga pārtraukuma, sevī ietver izteikti sievišķīgu, varētu pat teikt sieviešu dzeju šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Radošie meklējumi, ģimene, daba, pilsēta un cilvēki – visām šīm tēmām pāri klājas netverama siltuma un maiguma sega, kas piegludina dziļi sirdī slēpto trauksmainību un šaubas. Te nemanīsim jauna skuķa šaudīšanos un jūtu apvaimanāšanu – Rutas rakstītais liecina par nobriedušu personību, kas ilgi meklējusi savu ceļu un izbridusi cauri ne vienai vien pieredzei. Pat sāpes un drūmi pārdzīvojumi, kas vien ar dvēseles galiem nojaušami vairāku dzejoļu pamatā, pavērš pret lasītāju savu gaišo, attīrošo pusi un dod cerību. Krājums ir vienmērīgs un kvalitātes ziņā stabils, dzejoļi atlasīti rūpīgi un noteikti ar nesaudzīgu roku, atstājot tikai pašu labāko un literāri augstvērtīgāko.