"Rūgts"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

ANDA BAKLĀNE

Literatūrkritiķe

Ir tādas dzejas telpas, kas definē vientulību un bezcerību. Vientulības un bezcerības telpas nereti ir pelēkas, melnas un sasalušas, to personāži demonstratīvi puņķojas, lej asinis un aizvainoti draud padarīt galu. Ratinīkas pirmais dzejoļu krājums sievišķīgi sakoptā un poētiski inteliģentā vidē zīmē maigi skumstošu un labi audzinātu vienatni, kas tomēr šķiet šokējoši absolūta un nelabojama par spīti draugiem, kaķiem un citiem dvēseles radiniekiem. Ir tā, it kā pavisam rāmā balsī, netaisot lielu drāmu, tiktu stāstītas briesmīgas lietas – sak, tāda ir dzīve. Tā ir pieauguša cilvēka vienatne – kapsula, kas nav ne iemūrēta tilta balstā, ne uzšauta kosmosā, tomēr vienlīdz nepieejama. Šis krājums jālasa tad, ja esi kaut ko zaudējis, ja esi no kāda šķīries vai nekad neesi nevienu līdz galam saticis, bet jau jūties – it kā būtu šķīries. Bet tas neiedzen vēl dziļākā melanholijā – tas ārstē no attāluma, jo dzeja un mūzika, iespējams, vispār ir vieni no nedaudzajiem līdzekļiem, kas nodrošina komunikāciju starp kapsulām, kurām pāri pārbraucis „milzīgs klusuma autobuss”.

RONALDS BRIEDIS

Dzejnieks

Rūgta ir ne tikai dzīve, bet arī dzeja, ziniet. Kamēr bērni kāri tver vienmēr par maz esošos saldumus, viņu vecāki ar ne mazāku baudu izgaršo paradoksāli rūgtu šokolādi. Grāmata, kas vienlīdz labi iederēsies kāzu dāvanā laulātajam pārim un palasīšanai vasaras kafejnīcā, nesteidzīgi malkojot savu tasi espresso. Inteliģenta un sievišķīga dzeja liriski apcerīgām noskaņām, kurās smalki ievijas gan sava daļa skumjas pašironijas, gan vitāla latgaliska temperamenta.

DACE RUKŠĀNE-ŠČIPČINSKA

Rakstniece

Lai arī nesaukta vārdā, mīlestība Ivetas Ratinīkas debijas dzejas krājumā “Rūgts” spiežas laukā pa visām vīlēm. Maigs, dziļš krājums, no kura, kā saka pati Iveta, “nesaudzīgi izravēts viss etiķainais”. Un tomēr pa kādai asai spurai palicis – tieši tik daudz, lai lasītāju uzkurbulētu, satramdītu un neļautu viņam iestigt paštīksmē vai sevis žēlošanā. Krājumā samērīgi kombinējas brīvie panti un dzejoļi ar it kā nejaušām, it kā tīšām atskaņām. Ilgus gadus nebija gadījies lasīt tik skaistu mīlestības dzeju, kurā izteikti sajūtama gan vārdu melodija, gan kopējā skaņdarba ritms, kas īpaši manāms tad, ja dzejoļus lasa balsī. Starp citu, tieši to arī iesaku – klusos vakaros palasīt priekšā ģimenei vai mīļotajiem. Šī teksta burvība slēpjas ne tikai tā poētismā, bet arī dalīšanās skaistumā.