"Meitene, Kas Nogrieza Man Matus"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

ANDA BAKLĀNE
K. Želves stāstos ir kaut kas no ierāmētiem tauriņiem vai izkaltušām lapām, no kurām palikušas pāri tikai dzīslu ribas. Tie šķiet ārkārtīgi trausli, filigrāni – kā atmiņas. Rakstniecei ļoti precīzi izdevies notvert noskaņu, ar kuru noteikti identificēsies daudzas meitenes, „kuras ar neformulētu, bet stingru kā topogrāfiskā karte iekšēju pārliecību, klīst pa pilsētas ielām, kafejnīcām un dzīvokļiem”, un visi pārējie cilvēki, kam kaut ko izsaka tādi vārdi kā Hardijs Lediņš un Dambis, un arī dzejniece no „Dzejnieces drēbēm” liekas aizdomīgi pazīstama. Kādai daļai no minētajām meitenēm būs grūti Želves stāstus lasīt, jo šķitīs, ka kāds cits ir pasteidzies uzrakstīt to, ko arī viņas noteikti varētu uzrakstīt un, iespējams – daudz labāk. Tikai tagad jau vairs nav vērts pat sākt, jo laupīts pirmreizīguma moments. Interesanti, ka rakstnieces intonācija ir patiesi meitenīga – tāda, it kā tas būtu rakstīts „toreiz” –, taču toreiz vēl nevarēja tā uzrakstīt, jo būtu sanācis nemākulīgi. Rakstot toreiz visticamāk neiztiktu bez pozēšanas, un viss tiktu pieķepināts ar eksistenciāliem māliem. Šie stāsti turpretī ir ārkārtīgi viegli. Caurspīdīgi.

GUNTIS BERELIS
Labas prozas pamatu pamats ir stāsts – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt, tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā. Iespaids, kādu rada Kristīnes Želves proza, – tas ir tieši šis dzīvīgums, vieglums un elegance, kas mazliet ietonēta ar nostalģiju un (paš)ironiju. Noprotams, ka stāsti nav rakstīti, domājot par to apkopošanu grāmatā vai vismaz ciklā, tomēr dīvainā kārtā tie veido, neteiksim, pabeigtu, bet vienotu ainavu, kas jau pati par sevi vēsta par autores izkopto poētiku. Ainavas priekšplānā, protams, dzīvesprieks un nostalģija komplektā ar deviņdesmito gadu Rīgas sadzīves bildēm. Reālo detaļu ir pietiekoši maz, lai nerastos pusdokumentāls atskats pagātnē pēc principa “kad mēs bijām jauni”, tomēr gana daudz, lai stāsti nepaliktu piesaistīti plakanajai papīra lapai. Taču, ja mēs palūkojamies, kas ir aiz šīm norisēm, pareizāk sakot, kas paliek pāri no laika, notikumiem, emocijām, cilvēkiem – mirguļojošā haosa, ko dēvē par esamību? Paliek pāri stāsts, kas tiecas pārtapt mītā. Mīta jēdziens nebūt nav piederīgs homēriskiem aizlaikiem – katrs laiks rada savus mītus; pareizāk sakot, lai rastos mīts, nepieciešams pavisam maz, kas gan parasti izrādās nepārvarami daudz – to izstāstīt. Kristīnei Želvei tas ir izdevies.

ANDRA KONSTE
Kristīnes Želves stāsti ir dzīvi kā pati dzīve – acīmredzami viegli, nesamocīti un nepretenciozi rakstīti, tikai vēlreiz apliecina to, ka labi izstāstīts stāsts savu valdzinājumu saglabās vienmēr, vienmēr mums gribēsies samērot sevi ar citām dzīvēm un citiem cilvēkiem. Un tieši cilvēki ir grāmatas vērtīgākā kolekcija – šķiet, kā taureņi viņi atlidojuši pie autores un uzticīgi iepletuši krāsainos spārnus, zinot, ka pāri nedarīs, ka nenosodīs un drusku pat mīlēs. Jā, grāmata nenoliedzami ir labestības caurstarota, pat bijušie un pamestie brūtgāni aprakstīti bez naida.
Izcila vērtība ir fiksētās 90. gadu reālijas – lietas, priekšmeti, sajūtas un izjūtas. Ja mums nav daudz dokumentālu kadru par neseno vēsturi, mums vismaz ir Kristīne Želve.