Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Juris Zvirgzdiņš
REDAKTORE: Dace Sparāne
DARBA NOSAUKUMS: "Atgriešanās Itakā"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: "Juris Zvirgzdiņš ir eksāmens gara modrībai - viņa fantāzijas pavērsieni mēdz būt tikpat negaidīti kā spēļu lācīša Tobiasa izlēkšana no rakstnieka kabatas. Ja aiz kultūrcitātu biruma un rotaļām ar vēsturi, valodām un stiliem spēj saskatīt Jura šķelmīgo, dzīvesgudro smaidu un negrozāmu cieņu pret cilvēkam doto izvēles brīvību, eksāmenu esi izturējis." Vents Zvaigzne, žurnāla Ilustrētā Zinātne galvenais redaktors.
PAR AUTORU: Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos, pašlaik – brīvais publicists. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāk 1982. gadā. Rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas. Romāna "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Kopš 80. gadiem raksta bērniem. 1999. gadā viņa pirmā grāmata bērniem – piedzīvojumu romāns-pasaka "Reiz senos laikos Kurzemē" – iegūst 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un arī Pastariņa prēmiju (2001). Savukārt nākamais – garais stāsts-pasaka "Bebru atgriešanās" (2001) – iegūst 2002. gada balvu literatūrā bērniem. 2009. gadā Juris Zvirgzdiņš otro reizi saņem Pastariņa prēmiju par grāmatām "Mūsu Latvija", "Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu" un "Konteineru meitenīte Rudīte". Par grāmatām "Mūsu Latvija", "Pele, punkts un Gūtenbergs" un ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā 2009. gadā saņēmis arī starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Sarakstījis vēl šādas grāmatas bērniem: "Tobiasa blēņu stāsti", "Tobiass dodas pasaulē", "Franklina cepure", "Pēdējais Pūķis un Artūrs Uū!", "Lāča Bruņa medības".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
GUNTIS BERELIS
Rakstnieks un literatūrkritiķis
Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk – viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra – tās ir grāmatas. Taču Zvirgzdiņa īsproza nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām. Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā „lodziņus”, atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras – stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā – jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Ja patīk, Zvirgzdiņa stāstus var krustīt par farsu, grotesku, hiperbolu, parabolu un vēl citādām burleskām – un Zvirgzdiņa sakarā šie termini ir īsti vietā, taču tie neko nepasaka par pašu galveno – Zvirgzdiņa prozas intonāciju, kurai faktiski nav nosaukuma, jo tāda piemīt tikai un vienīgi Zvirgzdiņam.
DACE RUKŠĀNA-ŠČIPČINSKA
Rakstniece
Jau izsenis zināms, ka Jurim Zvirgzdiņam ne pēc vārda, ne komentāra, ne citāta kabatā nav jālien – viņš ir visīstākais joku plēsējs un ironizētājs. Stāstu krājums “Atgriešanās Itakā” to lieku reizi apliecina. Smiekli smieklam, bet noteikti jāņem vērā, ka Zvirgzdiņš nekad nemuļķojas uz plikas vietas – viņa tekstu pamatā guļ rūpīgi krāta un selekcionēta pieredzes un informācijas bagāža. Visvairāk tīk tas, ka šo gruntīgo pamatni var atļauties nepamanīt – stāsts šķitīs pilnvērtīgs un baudāms arī bez cenšanās ielīst tā dziļumos. Savukārt erudītāks lasītājs vai tāds, kas nolēmis iedziļināties pēc pilnas programmas, radīs uzošņāšanas kaifu – atliek tikai izvēlēties, kādā noskaņojumā ķerties klāt. Valodā brīvs un izteiksmes formā neiegrožots, Zvirgzdiņš laiž muļķi, bārdā nemanāmi smīnēdams, bet acis tādas nopietnas, nopietnas.
LITA SILOVA
Literatūrzinātniece un skolotāja
Ja īsprozas krājuma pēdējais (titulējošais) stāsts sakārto visu iepriekšējo noteiktā atskata (atceres vai atkārtojuma) laika sistēmā, tad savukārt spēlē ar lasītāju bieži iesaistītās literārās atsauces, norādes pieteic ko atšķirīgu – izrādās, ka mīklu minēšana nevirzās vis vienā virzienā, bet vairākos, turklāt tas var notikt vienlaikus. Īsprozas krājumā par galveno kļūst stāstījums kā uztveri provocējošs aspekts: intonāciju, attieksmes un valodas (valodu) raibums (ar vai bez vārdnīcas palīdzības) izceļ klātbūtnes efektu, kā arī apliecina rakstnieka spēju iedzīvoties stipri dažādos cilvēkos, pie tam neaizmirstot šad un tad piespēlēt arī norādes uz paštēlu.