"Zem pulksteņa pulkstenis"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

ANDA BAKLĀNE

Literatūrkritiķe

Lai arī ne vēstures, ne literatūras ainavas nekad nav absolūti vienveidīgas un monolītas, un teorētiski nav pamata pasludināt, ka kāds konkrēts stils vislabāk raksturo visu laikmetu, Ogriņā ir kaut kas ļoti „mūsdienīgs”. Tā ir asociatīva, nereti sirreāla dzeja, kas „salipināta no visa redzētā un justā”, un sirreālās apziņas reģistri neapšaubāmi ir pateicīga augsne, kur it kā nevilšus atklāties laikmeta tēliem, mītiem, stereo- un arhe-tipiem. Sirreālisma stilistikā nereti vispirms pamana oriģinālo. Taču tēlu oriģinalitāte šeit vairs nav pašmērķis. Apziņa ir gigantiska noliktava, kurā vagoniem vien nepārtraukti tiek pievestas jaunas un vecas lietas, kas bez mitas tiek kārtotas un pārkārtotas, un dzeja var izpausties gan kā klejojums, kurā vienmēr var atrast kaut ko savādu, skaistu vai briesmīgu, gan kā aktīva izpētes un sakārtošanas darbība. Šāda dzeja ārēji var šķist pārāk egocentriska, blīva un grūti uztverama. Taču grūti uztverama tā ir nevis tādēļ, ka būtu pārgudra, bet tāpēc, ka tā nav uz skatītāju orientēta izrāde. Ir jāgrib doties šajā ceļojumā, jāgrib ieraudzīt, kas atrodams aizprāta dziļākajos nostūros, un, tiklīdz tu nokļūsti teksta iekšpusē, nevis ar aizdomām aplūko no ārpuses, kļūst neviltoti interesanti un – jautri, jo Ogriņu vislabāk lasīt nevis kā gotisku drūmiķi, bet caur melnā humora filtru. Šeit nav runa par virtuozām, bet mehāniskām valodas spēlēm. Ogriņš ir ļoti, spontāns, emocionāls un pat lirisks, sevišķi savā divatnes poēzijā. Un paradoksālā kārtā vieni no oriģinālākajiem tēliem un metaforām sastopami tieši šķietami triviālajā – dabas motīvu izmantojumā. Tāpēc, par spīti ārēji „netradicionālajai” tēlu sistēmai, fonā kā mašīntelpas dunoņa nemitīgi ir arhaiskais planētu kustības ritms. Jeb pulksteņa tikšķi. Un tāpēc nav iespējams aizmirst arī kraukļus – memento mori.

DACE RUKŠĀNA-ŠČIPČINSKA

Rakstniece

Par savu pirmo dzejas krājumu Latvijas Literatūras gada balvu debijā ieguvušais Andris Ogriņš atkal tiek nominēts balvai – šoreiz jau “pieaugušo” dzejnieku kategorijā. Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir ārkārtīgi poētiski piesātināta un ļoti blīva – pēc katra panta vajag atvilkt elpu, padomāt un tikai tad ķerties pie nākamā. Taču šajā krājumā Andris ir jau daudz kustīgāks, asociācijās brīvāks un vienmērīgāks, ļaujot visus dzejoļus kopumā uztvert kā vienotu stāstu. Labākais, ka Ogriņa dzeju var lasīt vairākos slāņos un daudzkārtīgi – katru reizi izvelkot sev kaut ko jaunu. Pirmējais drūmais nospiedums, ko rada nemitīgi pieminētās debesis, kauli, kustoņi un asinis, atver lasītāja apziņu dziļākai uztverei, kur lietu vārdi zaudē nozīmi – paliek tikai jēga un pašam savas asociācijas. Grāmata savu slēptāko sirdskaktu pamatīgai izpētīšanai.

RONALDS BRIEDIS

Dzejnieks

Andra Ogriņa dzejoļi ievilina apziņu neizejamos labirintos, kuru tumšajās ejās velk pastāvīgs caurvējš un saldē ledaina mūžības elpa. Ļaujoties tās vilinošajai suģestijai, lasītāju gaida drudzim tuvs stāvoklis, kas brīžiem noklāj pieri aukstiem sviedriem, brīžiem iemet neprāta karsonī, bet ne brīdi neļauj atslābt līdz sāpēm sasprindzinātajām tuvā modinātājpulksteņa zvana gaidām.