Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Gundega Repše
REDAKTORE: Dace Sparāne
DARBA NOSAUKUMS: "Dzelzs apvārdošana"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: “Labi. Mana dzīve. Vai tās ir sajūtas par sevi? Atmiņas, kas ir šo sajūtu saistviela? Cilvēki? Priekšstats par viņiem un viņu iedomātās pēdas manā miesas un dvēseles virsmā? Fakti? Gadskaitļi? Kādās proporcijās? Lineāri mānīgais izkārtojums no bērnības, skolas, studiju, darba gadiem līdz morga galdam? Kāds tam sakars ar mani? Tas, ko citi domā par manu rīcību, manu darbu, manu izskatu, manām domām? Kur ir dzīve? Ja tā nav un nevar būt kaut kas pats par sevi, tad kur to nomedīt? Gaismas šautrā uz porcelāna tases svētdienas rītā? Vienā vienīgā rītā vai ikvienā rītā līdzšinējā mūža garumā?" (Gundega Repše).
PAR AUTORI: Rakstniece un mākslas zinātniece, dzimusi strādnieku ģimenē 1960. gada 13. janvārī, Rīgā. Mācījusies Rīgas 50. vidusskolā un 36. vidusskolā. 1985. gadā beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Bijusi referente Mākslinieku savienībā (1985-1992), līdzstrādniece žurnālā “Liesma”, laikrakstā “Labrīt”, “Izglītība un Kultūra”, žurnālā “Karogs”.
G.Repšes pirmā publikācija ir stāsts „Kamielis Vecrīgā” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1979.gadā. Kopš 1982.gada G.Repše publicē rakstus par literatūru, kā arī recenzijas par latviešu un cittautu mākslas vēsturi un aktuāliem jautājumiem. Gundegas Repšes pirmais stāstu krājums ir „Koncerts maniem draugiem pelnu kastē” (1987). Tas ir sākums rakstnieces radošajam dumpīgumam, kas sakrīt ar 20. gadsimta 80.gadu politisko noskaņu mākslā. Tā ir “jaunā viļņa” proza, kurā izpaužas nepieciešamība domāt individuāli un atteikties no padomju ideoloģijas tiražētajiem stereotipiem.
90. gados G.Repše kļūst par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūsdienu prozā. G.Repšes neatslābstošā interese par kultūras procesiem vērojama viņas rakstītajās grāmatu recenzijās un slejās “Dienas” kultūras lappusēs. Saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un literatūras gada balva par izcilu devumu 2000. gada prozā (2001).
Romānā “Ugunszīme" (1989) atklāti likteņu pavērsieni un varas postošā klātbūtne 20.gs. 40. – 60. gadu Latvijas inteliģences sabiedrībā. Romāns balstās uz reāliem faktiem, jo Latvijā 40. gadu beigās bija literatūras un mākslas darbinieku grupas, kuras vienoja interese par franču kultūru.
G.Repšes mākslinieciskā izteiksme ir netradicionāla, viņa izmanto nosacītību, reflekcijas, daudzslāņainus tēlojumus. Darbos tiek pētīta indivīda iekšējā pasaule visā tās daudzveidībā, indivīda attieksme pret pasauli, radošā inteliģence un Eiropas kultūras vēsturiskās atmiņas. G.Repše esejā “Pieskārieni” (pirmpublicējums “Karogā” 1988) par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu, kurš ir arī G.Repšes mātesmāsas vīrs un arī veicinājis rakstnieces personības izveidi, ir veidota no impresijām, kurās manifestējies radoša gara absolūts. Mākslai nav robežu ne vēsturiskajā laikā, ne kultūras telpā, tā spēj sevī akumulēt un pārstrādāt visas pasaules kultūras enerģiju.
Latviešu klasikas zelta fondā atrodami „Septiņi stāsti par mīlu” (1992). Šajā stāstu krājumā G.Repše ar daudzveidīgiem mākslinieciskiem paņēmieniem, laika un telpas metamorfozēm, iztēli rosinošiem simboliem un kultūrvēstures citātiem moderni attēlo atklāsmes, ko izraisa mīlestība. Stāstos var nojaust cilvēcisko attiecību zemūdens akmeņus. G.Repšes stāstu mentalitātē jaušama tuvība ar skandināvu literatūras slēpto kaislību drāmām, it īpaši Knutu Hamsunu, kurš apbrīnojami nojauta, kā aiz dzīves bālās virskārtas klusībā trako karstas asinis. Mīlestība ir spēcīgākā no cilvēka kaislībām, tā spēj cilvēku gan pacelt visaugstākajos augstumos, gan ievest otrā galējībā - neprātā, naidā, iznīcībā. Krājuma pirmais stāsts "Vējam līdz" ievada visa stāsta krājuma centrālo tēmu.
Romānā „Ēnu apokrifs” (1996) G.Repše pieskarās latviešu modernajam feminismam. Romāna varone Nīna bēg no dažādu stereotipu slazdiem, kuros viņu mēģina saķert un ieslodzīt aprobežotu jūtu pasaulē, bet neatrod attaisnojumu savai kaislību dzītajai eksistencei. Nepiepildīts sapnis ir iztēlē izlolotā ideālā Latvija, kas tāpat kā Nīna stihiski atgūto brīvību nespēj pārstrādāt apzinātā neatkarībā.
Romānā “Sarkans” (1998) ir pausts G.Repšes daiļradē jau aizsāktais robežpārkāpšanas motīvs, tikai mākslinieciskā formā. Starp atšķirīgi tonētajām romāna daļām nav tiešas saistības, bet tās vieno dzīvības pamatkrāsa.
Rakstnieces pasaules uzskatu raksturo nepieradināta – sava veida savvaļas sieviete, kurai neiespējami dzīvot sociālnoteikto normu ierobežojumos.
Romānā “Īkstīte” (2000) G.Repše atklāj iekšējo dilemmu starp rakstnieka profesionālo un cilvēcisko būtību. Atsaucoties uz Hansa Kristiana Andersena pazīstamās pasakas motīviem, G.Repše radījusi savdabīgu savu stāstu.
Pusaudžu gadiem raksturīgie “vētras un dziņu laikmeta” rituāli sastopami G.Repšes romānā “Alvas kliedziens” (2002) no sērijas “Smagais metāls”. Tā autobiogrāfiskais aspekts izaudzis no ilgākā laikā tapušām skolas gadu dienasgrāmatām. Saliekot kopā tās skicīšu fragmentus, ieraugāma padomju laikmeta bilde, kuras fonā 20.gadsimta 70.gadu Rīga, bet priekšplānā dumpīga meitene Rugetta.
G.Repšes darbā „Pieskārieni” (1988) atspoguļota autores versija par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu . Žurnāla „Karogs” publikācijā „Pieskārieni” bija nodēvēti par romānu-eseju.
G.Repšes romānu „Sarkans” (1998) veido 3 daļas: Cinobrs, Karmīnsun Purpurs. Katra daļa: pastāvīgs teksts - tās vieno visu romānu cauraudošā sarkanā krāsa visdažādākās intensitātēs un arī kādas mīklainas sakarības un sakritības, kas no pirmā acu uzmetiena nav pamanāmas, bet, ja ir ieraudzītas, tad grūti skaidrojamas.
G.Repšes romānā „Bāreņu nams” (2008) apsviedīgs pāris, Pits un Migliņa, kas izklaidējas, labdarīgi pabalstot radošos cilvēkus, reanimē vecu muižu Marateli. Tajā tiek savākti ar hronisku idiotismu lēmēti apmākslas ļaudis.
G.Repšes pirmajā lugā „Jūras velni” (2009) jo spēcīgi skan latviešu dramaturģijā un teātrī nebūt ne jaunā māju tēma, sasaucoties gan ar H.Gulbja „Cīrulīšiem”, gan Nacionālajā teātrī iestudētajiem L.Stumbres „Smiltāju mantiniekiem”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ANDA BAKLĀNE
Literatūrkritiķe
Gundegas Repšes dienasgrāmatu cikla „Smagais metāls” trešā grāmata „Dzelzs apvārdošana” vairs nav dienasgrāmata – tā ir vārdnīca. Lasītājs, kas nolems, ka pie reizes jāizlasa vēlreiz abas iepriekšējās grāmatas, noteikti nebūs vīlies – ir ļoti interesanti novērot, kā ar katru turpinājumu kvalitatīvi mainās gan galvenā varone, gan rakstnieces izteiksmes veids, turklāt trešā grāmata atsaucas uz pirmo divu notikumiem un personāžiem. Tomēr „Dzelzs apvārdošanu” var lasīt arī kā atsevišķu darbu, jo nenoliedzami sižets – intriģējošā secībā sakārtotu notikumu ķēdīte – šeit nav galvenais. Pati grāmata ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē izstāstīt dzīvi. Un nekavējoties kļūst skaidrs, ka Repšes likme šeit būs augsta – nepietiek ar kleitu izrādīšanu, nepieciešama dzīļu struktūru anatomija. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā grāmata par dzīves jēgu, un vienlaikus tā paspēj gan izstāstīt dzīvesstāstu, gan dažos spilgtos triepienos ietilpināt veselas laikmeta psihopolitiskās ainavas. Repšes vārdnīcas šķirkļi ir koncentrēti, izteiksmīgi tēlaini, intensīvi, un to vidū nav sadaļas „mīlestība”.
DACE RUKŠĀNA-ŠČIPČINSKA
Rakstniece
Gundegas Repšes dzelzs nudien ir tik apvārdota, ka mirkļiem neceļas balss to nodēvēt par smago metālu. Drīzāk – mainīgo metālu. Alfabēta kārtībā sarindotie notikumi un izjūtas mētā lasītāju no grāvja grāvī – te iebāžot ar degunu rāvā, te izmetot uz sausa, pelēkputekļaina ceļa, te noskalojot rasā. Dzelzs kož, dzelzs saldē, dzelzs dedzina un ievaino – ar asmeni tieši aknās. Bet ir arī cita dzelzs – tā maigā, mīlestības un līdzcietības alkstošā. Tā dzelzs, kas padod roku, līdz izturēt, norāda ejamo ceļu. Tā dzelzs, kas izveda pirmcilvēku no alas un ļāva tam nogaršot svaigu, vēl pulsējošu gaļu. Romāna (bet varbūt tas ir dzīves fragmentu krājums?) pretišķību pilnā un prasīgā struktūra sarausta lasītāju gabalos – sīkos lēveros, kas pēc tam pašam jāstutē kopā, no jauna veidojot savu dzīves lupatu deķi, kurā pēc izlasīšanas noteikti būs iešuvies kaut kas no “Dzelzs apvārdošanas”.
ANDRA KONSTE
Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja
Droši vien tā asins lāse, ko Gundega Repše iepilina katrā no savām grāmatām, tās padara tuvas un pievilcīgas lasītājiem ar līdzīgu asinsgrupu, tos, kam cita – bieži aizkaitina ar emociju izšļakstījumiem un pārāk ciešo pašas autores klātbūtni. „Dzelzs apvārdošanā” šo aspektu mazāk – grāmata veidota kā alfabētiska notikumu un atmiņu enciklopēdija, kopumā radot pārsteidzoši pilnīgu stāstu par kādas dvēseles attīstību gana koncentrēti un ļoti krāsaini. Kā vienmēr, grāmatā ir vairāk jautājumu, kā pati autore arī spēj atbildēt, bet ir taču zināms, ka gudri pajautāt ir visgrūtāk.