Foto: autors nezināms
IZDEVĒJS: Pētergailis
REDAKTORE: Amanda Aizpuriete
ANOTĀCIJA: Jau ilgāku laiku latviešu dzejas debijas lauciņš gaida Notikumu. Vislabāk ar izcilības piesitienu. Notikumu, kuram nebūtu sasteigtības, jauneklīgas jaunradi vākos iekļaut gribošas trauksmes. Beidzot krājums ar lakonisko nosaukumu “Virve” ceļo pie lasītāja. Beidzot latviešu dzejnieku “pulkam” piepulcējies vēl viens, jo par dzejnieku de jure taču padara pirmā izdotā grāmata.
PAR AUTORU: Jānis Vādons zimis 1979. gadā Kuldīgā, kur pabeidzis vidusskolu. Ventspils Augstskolā ieguvis tulkotāja izglītību, bet šobrīd turpina studijas valodniecības doktorantūrā. Publicējas kopš 2007. gada, bet pirms tam piedalījies gan Jauno autoru seminārā (2002), gan A.Aizpurietes vadītajā Dzejas meistardarbnīcā (2005), kas devuši būtiskus impulsus ceļā uz 2011. gadā izdevniecībā „Pētergailis” iznākušo pirmo dzejas krājumu „Virve”. Nozīmīgu vietu attiecībās ar dzeju ieņem Ojārs Vācietis, augstu vērtē satikšanos ar Pēteru Brūveri un Amandu Aizpurieti.
Par rakstīšanu J. Vādons saka: „Rakstīšana iesākas nevis ar pretenzijām, bet ar vilkmi. Vispirms uz pašu dzeju, uz to domīgo un trako zvēru, kura izpaustie noslēpumi nav kāda izfantazēta citāda dzīve, bet šī pati pasaule, kurā jebkura viennozīmība ir mīts. Tad – vārdi, svilstoši paša miesā. Dzīve, kas notiek vēlreiz. Un dzejolis kļūst par mazu operāciju un līdz ar to – arī par risku vai dzīvības priekšnosacījumu.”
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ANDA BAKLĀNE
Literatūrkritiķe
Dzejnieks Vādons ir meklētājs. Šķiet, vairāk par visu viņu interesē lielie jautājumi, kurus nemaz nav iespējams skaidri noformulēt, bet tikai sajust kā Klātbūtni, noģist ar perifēru redzi. Vādona dzejā ir arī gaišs dabas un atmiņu lirisms, taču arī pastorālās ainavas nereti pāršķeļ „savādais, nenosauktais tuvums”, kas „ievelk akacī krastmalas vējus”. Lai aprakstītu šo neformulējamo, metafizisko klātbūtni, tiek likta lietā sarežģīta tēlu un simbolu sistēma – nereti tā ir intelektuāla un abstrakta, nevis emocionāla un sajūtu iztēlē balstīta. Šādi dzejoļi īpaši asi liek izjust prāta un gramatikas ierobežotību, neļaujot lasītājam ieslīgt harmonisku juteklisko tēlu un valodas dunoņas vibrējošajā, pašpietiekamajā komfortā. Virves, cilpas un nabas saites atgādina par neizbēgamo, taču šķiet, ka nāves mistērija tomēr nav visa atslēga. Jābūt vēl kaut kam, vēl kādam jēgas laukam, kura kontekstā iegūtu nozīmi Vādona dzejas simboli un rituāli. Tēli var pastāvēt paši par sevi, vienkārši tāpēc, ka tie ir skaisti vai briesmīgi, savukārt simboli kalpo kā norādes uz kaut ko citu. Kā tas būtu iespējams, ka simboli apkalpo tukšu telpu? Tas viss vēl kārtīgāk jāizpēta un jāatrod.
LIĀNA LANGA
Dzejniece
Spēcīga jauna intelektuāļa dzejas debija, kas apliecina valodisku meklējumu iespēju potenciālu un cerību, ka tie turpināsies ar arvien lielāku jaudu. Krājums uzrunā ar neatkarīgu, vīrišķīgu redzējumu, kas balstīts fundamentālā pasaules literatūras lauka apjēgā, sijātā caur kritikas un arī paškritikas režģi. Kā jau labā dzejā, jūtamas autora pamatīgi nospriegotās, sevišķās attiecības ar valodu.
RONALDS BRIEDIS
Dzejnieks
Jāņa Vādona dzejā manāms kurzemnieka cienīgs plašums un skarbums. Rinda te seko rindai nesteidzīgi kā lielo viļņu lēnā un smagā duna pret akmeņainu krastu. Krastu, ko tin mūžīga migla, un kurā vienīgais orientieris – raupjš virves gals.
AMANDA AIZPURIETE
Vārdiem ir mērķis, tāpēc Jāņa Vādona dzejas rindās nekas nav lieks.