Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Frederiko Garsija Lorka
TULKOTĀJS: Edvīns Raups
REDAKTORE: Raita Saleniece (konsultante)
MĀKSLINIECE: Ingrīda Zābere
DARBA NOSAUKUMS: "Lekcijas"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: „Šajā grāmatā ir neliela Spānijas kvintesence, Spānijas gara kvintesence, ko mums piedāvā Federiko Garsija Lorka ar savu žilbinoši poētisko valodu un nelielām, bet ļoti būtiskām skicēm Spānijas kultūras vēsturē”
PAR AUTORU: Frederiko Garsija Lorka (Federico García Lorca, 1898–1936) uzskatāms par vienu no spilgtākajiem „27. gada paaudzes” pārstāvjiem spāņu literatūrā. Tieši Lorkas daiļrade 20. gs. 20., 30. gados pasaules literatūrā radīja un nostiprināja priekšstatus par „īsto” Spāniju. Latviešu valodā līdz šim izdota Knuta Skujenieka iztulkotā dzejoļu izlase „Kliedziens” (1971) un luga „Bernardas Albas māja” (1965) Vijas Svīkules tulkojumā. Lorkas dzeju ietekmējusi avangarda literatūra, sirreālisms un it īpaši simbolisms. Daudzi simboli viņa dzejā atkārtojas, iegūstot īpašu nozīmi. Mēness Lorkas dzejā iemieso erotiskās dzīvības un nāves pretstatu; metāla priekšmeti (dunči, zobeni u.tml.) simbolizē nāvi un kaislību. Nāves simbolika piemīt arī naktij un ēnām, dažkārt arī ūdenim, lai arī tas nereti apzīmē arī erotisko. Būtisks simbols ir zirgs, kas iemieso vīrišķību, kaislību, vardarbīgu erotiku. Gadījumos, kad zirgs ir melns, tas simbolizē nāvi.
PAR TULKOTĀJU: Edvīns Raups no spāņu un portugāļu valodām tulko O. Pasa, H. Kortāsara, H.L. Borhesa u.c. darbus, kā arī literatūru bērniem. Literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu „Vēja nav” ― tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Krājums atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu ― no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam „poēzijas iekšienē”. Kā nereti minējuši kritiķi, Raups līdz ar pirmo krājumu ir viens no tiem, kas izturējis šo paradigmas maiņas uzlikto pārbaudījumu, dzejas aizdedzi rodot un radot patiesi paša konstruētā, vai drīzāk ― noredzētā pasaulē. „Trīs pamata agregātstāvokļi: mūžība, tagadne un saprāts” ― autors uzskaita, runājot par „kaut kur pa gaisu” lidojošo poēta tēlu. Skaidrs, ka minētie lielumi Raupa uzstādījumā nosvītro vieglo stereotipu un liek izvirzīt dzejai prasību: piedalīties jēgas meklēšanā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Dzejnieks arī tad, kad raksta prozā, paliek dzejnieks un nezaudē pašam raksturīgos poētiskos izteiksmes līdzekļus. Viena no spilgtākā spāniski rakstošā 20. gs dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas eseju latviskošana ir prasījusi no Edvīna Raupa viņa paša dzejnieka vārda izjūtu un lielo elpu. Lorkas ekspresija un kailā, asā izteiksme, spoža kā naža asmens, ieguvusi mākslinieciski atbilstošu latvisku formu, nezaudējot savu spānisko temperamentu, modernisma laikmeta izjūtu un domas dziļumu.
Ieva Lešinska-Geibere
Tulkotāja
Edvīna Raupa meistarīgajā tulkojumā (un atlasē) Federiko Garsijas Lorkas „Lekcijas” ir rūpīgi nostrādāts darbs un Latvijas kontekstā rets – un tāpēc jo nozīmīgāks – pienesums esejistikas žanrā. Ievērojamā "nakts, nāves un kaisles" dzejnieka pārdomas par Spānijas literārās kultūras dziļajām saknēm neapšaubāmi paplašina un bagātina latviešu lasītāja redzesloku, ļaujot dziļāk izprast arī Knuta Skujenieka, Egila Plauža, Leona Brieža, paša Edvīna Raupa u.c. atdzejotos spāņus.
Arvis Viguls
Dzejnieks, literatūrkritiķis
Slavenākais 20. gs. spāņu dzejnieks un dramaturgs Federiko Garsija Lorka šajās lekcijās sasniedz tādus poētiskos apvāršņus, kādus citi autori nespēj sasniegt pat dzejoļos. Lai gan lasīšanas gaitā nepieciešams pievērst uzmanību atsaucēm uz spāņu kultūras kontekstu, kas lasītājam varētu būt svešs, tās var arī baudīt vienkārši kā aizraujošu tekstu. Bet tiklab var apbrīnot Lorkas plašās zināšanas par savas zemes kultūru un, protams, tulkotāja darbu.