“Vārdiem nebija vietas”

3.295

Publicēts: Sestdien 19. marts 2016

Vārdiem nebija vietas
Guntis Berelis
Foto: Ģirts Raģelis

IZDEVĒJS: Dienas grāmata


AUTORS: Guntis Berelis


ANOTĀCIJA: "1913. gads – Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. – sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. – Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. – ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?"
(Guntis Berelis).


PAR AUTORU: Rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis dzimis 1961. gadā Cēsīs. Studējis fiziku Latvijas Valsts universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē (1979–1981) un bibliotēkzinātni Filoloģijas fakultātē Bibliotēku un bibliogrāfijas nodaļā (1981-1983). Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kritikas nodaļas redaktoru žurnālā "Karogs". Publicējas kopš 1986. gada. G. Berelis ir 90. gadu nozīmīgākais latviešu literatūrkritiķis, kurš ne tikai atraktīvi izmanto mūsdienu literatūrzinātnes atziņas, bet arī raksta literatūrkritiskas apceres un esejas pēc tādiem pašiem principiem kā prozu. Sarakstījis "Latviešu literatūras vēsturi"(1999), kurā apkopotas viņa paša esejas par 20. gadsimta latviešu literatūru un rakstniekiem. Interneta vietnē berelis.worpress.com izveidojis emuāru "Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru", kur ievietotas intervijas ar literātiem, raksti un recenzijas. Saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1989), Latvijas Kultūras fonda prēmiju (1995), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1996) un Literatūras gada balvu (2001).



SATORI sarunas

 

Ekspertu vērtējumi:

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Šī grāmata paliks literatūras vēsturē, nezinu, latviešu vai plašākā, jo rakstnieks uzdrošinās nākt ar visai nešpetnu estētisko pozīciju. Proti, viņš rāda ļauno, taču bez labā kaut jel kādam līdzsvaram. Ar tik krasu pozīciju nevarēja palepoties pat attiecīgās piegrieztnes "sencis" – Mērijas Šellijas romāns "Frankenšteins" (1818). Nekļūst īsti skaidrs, vai autors tīksminās vai arī rāda sava Tuša infantīlos, dzīvnieciskos (dzīvnieki, neapvainojieties) piegājienus ar nožēlu; šī neizpratne nav trūkums, drīzāk runā autoram par labu. Darbs uzrakstīts meistarīgi, un, lai gan lasot rodas iespaids, ka trakāk vairs nebūs, pusceļā nākas atzīt, ka tālāk ir vēl trakāk. Atkārtošos – autora dūša un skunste vienlaikus. Tēlotājmākslā Tušu pievilktu ekspresionismam, bet šeit?

 

Artis Ostups

Dzejnieks

Guntis Berelis šajā romānā neauklējas un atklāj pašus tumšākos nostūrus, kādus var atrast kara izkropļotā apziņā. Autora talantu apliecina prasme valodas spoguli pagriezt tādā leņķī, ka tajā labi redzams gan galvenā varoņa – varmākas un dedzinātāja Tuša – bezkompromisa ļaunums, gan Pirmā pasaules kara priekšvakara un sākuma gaisotne. "Vārdiem nebija vietas" satur ne tikai brutālu reprezentāciju, bet arī smalkus, valodā ieslēptus mājienus, kas atgādina, ka cilvēki var pārtapt nekontrolējamās mašīnās.

 

Lita Silova

Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece

Pirmais pasaules karš nenozīmē tikai kara batālijas, bet, ja tās ir, tad nežēlīgākās, - ķīmiskais uzbrukums. Pirmais pasaules karš un jebkurš cits karš nozīmē, ka eksistē atskaites sistēma, ar kuru saskaņā var izvērtēt, cik daudz cilvēkā ir palicis no cilvēka. Un, kad cilvēka vairs nav, tad ir sāpīgs tukšums – tik liels kā Kurzeme. Kad cilvēks pazudis savās bēdās, tad ir tikai nāvi izteicošas fotogrāfijas. Kad cilvēkam neviens nav līdzējis par cilvēku tapt, tad atliek tikai dzīvnieciska pakļāvība vai mēmā kino bezkaislīgi kustīgā, bet samākslotā pasaule.

 

Sabīne

10.klases skolniece

Manu ticību labajam vienmēr , visur un visos iznīcināja pavisam. Kaut ko tādu lasīju pirmo reizi. Galvenā varoņa brutalitāte un neizprotamie rīcības motīvi mani saraudināja ne reizi vien.
Galvenais varonis, lai gan mēms, spēja izsacīt vairāk ļaunuma nekā visi runājošie kopā. Viņš bija sliktais, turklāt bez pretiniekiem. Šis nebija stāsts par labā un ļaunā sadursmi, Tušam pretī nestājās pat sirdsapziņa. Lielisks vēstures un cilvēka iekšējās dabas attēlojums. Ļoti precīzi piemeklēta valoda katram tēlam, kas romānu padarīja vēl interesantāku.
Uguns, šujmašīna un klaiņošana ir lietas, kas raksturo Tušu. Mani ļoti patika, ka ,lai cik pretīgas nebūtu Tuša darbības, rakstnieks pats viņu nenosodīja, ļāva katram lasītājam pašam noteikt, kurā brīdī viņu izpratnē cilvēks pārvēršas par slikto. Autors atmetis domu par pieklājību. Tieši tāpēc nevaru iedomāties, ka kādu šis romans atstāj vienaldzīgu.</>

Antra K.

10.klases skolniece

„Karš nudien ir laba lieta”. Neierasta perspektīva, taču tieši tāda piemīt Gunta Bereļa „Vārdiem nebija vietas” romāna galvenajam varonim Tušam. Grāmata aizved lasītāju sev līdzi pa 20. gs Latviju, kur drīz sāksies un arī nupat kā sācies Pirmais pasaules karš un cilvēki lēnām sāk apjaust nodarīto postu visā tā spožumā. Izpostīti lauki, pamestas mājas, izjukušas ģimenes un vēlme izdzīvot, atrodot drošību, kas reizē mijas ar nerimstošu bēgšanas un tūlīt-notiks-kas-slikts sajūtu. Autoram lieliski izdevušies apraksti, vēsturiskās atkāpes, kas padarītas daudz interesantākas salīdzinot ar vidusmēra tekstiem par vēsturi, protams, arī valoda, kas ir gan asprātīga, gan pietiekami vienkārša reizē, lai radītu sajūtu, ka viss stāstītais tik tiešām ir no vidusšķiras strādnieka skatapunkta. Tušs ir tēls, kuram nav grūti savā ziņā pieķerties grāmatas sākumā, bet pēcāk lasītājs sāk saprast, ka viņš ir gana ārprātīgs un, jāsaka, vulgārs, bet tieši tik daudz, lai piešķirtu grāmatai pavisam interesantu šķautni.
Romāns vairāk ne tiem, kas vēlas atklāt ko jaunu par Pirmo pasaules karu Latvijā, bet vairāk tiem, kas vēlas jau zināmo pieredzēt no citāda, vienkāršā un sev izdevību meklējošā cilvēka, skatījuma, jo grāmatā vairāk par vēsturiskajiem aspektiem ir emocijas – šausmas, prieks, dusmas un bailes – vai drīzāk to trūkums.

DMC Firewall is a Joomla Security extension!