Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Jānis Rokpelnis
MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece
ILUSTRĀCIJAS: Katrīne Bolle
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
DARBA NOSAUKUMS: “Post factum”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: “Vēl nekad viņa dzeja nav bijusi tik lakoniska un koncentrēta, vēl nekad viņš tik ļoti nav uzticējies lasītājam, kuram atliek vai nu saprast Rokpelni no pusvārda, vai arī izsijāt caur pirkstiem veselu bibliotēku, lai viņa rakstīto atšifrētu,” tā krājumu raksturo tā redaktors Kārlis Vērdiņš.
PAR AUTORU: Dzejnieks Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē (1963–1969). Studijas beidzis LVU Vēstures un filozofijas fakutātē ka filozofs, pasniedzējs (1981). Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Labrīt” un “Karogs”. Bijis docētājs Latvijas ev.lut. Kristīgajā akadēmijā. Bijis Rakstnieku savienības dzejas konsultants, 2004. gadā vadījis dzejas meistardarbnīcu. Sarakstījis daudzus scenārijus leļļu filmām – “Umurkumurs” (1976), “Vanadziņš” (kopā ar Arnoldu Burovu, 1978) u.c., libretu muzikālajai izrādei “Meistars Aleksandrs” (2002). Uzrakstījis dokumentālo garstāstu “Modus” (2000). No krievu valodas atdzejojis Aleksandra Bloka, Inokentija Aņņenska, Marinas Cvetajevas, Nikolaja Rēriha, Semjona Haņina dzeju. Apbalvots ar laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas Asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001) un Literatūras gada balvu (2004). 2010. gadā par dzejoļu krājumu “Nosaukums” saņēmis žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā un Ojāra Vācieša literāro prēmiju.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Sandra Ratniece
Literatūrzinātniece
Krājuma veiksmes stāsts slēpjas divu dzejnieku – Jāņa Rokpeļņa un Kārļa Vērdiņa tandēmā. Būtiska loma krājuma sakārtošanā un monolītumā ir tās redaktoram Kārlim Vērdiņam, kurš izveidojis krājuma kompozīciju, iekļaujot arī Rokpeļņa 20.gs. deviņdesmito gadu periodikā izkaisīto dzeju. Krājuma koncentrētā dzejoļu forma, teksta ornamentalitāte, domas lakonisms, es pat teiktu – viegla humora, nevis ierastā dzejnieka ironijas un skepses dzirksts – veido grāmatai gaišu noskaņu, harmoniskas dvēseles toņkārtas dominanti. Mani uzrunāja teksta ornamentalitāte, kuru dzejnieks veido ar visdažādākajiem stilu figūru lietojuma paņēmieniem, piemēram, krājumā nereti sastapsimies ar t.s. spirāli un atkārtojumu figūrām, savukārt Jāņa Rokpeļņa teksta muzikalitātes noslēpumi dažkārt meklējami aliterāciju lietojumā, kas, acīmredzot, dzejniekam ir tuvs poētikas paņēmiens. Nereti krājumā sastopam ne vien aliterāciju, bet arī asociatīvi līdzīgu skanējuma vārdu dažādās nozīmes, kas, šķiet, dzejniekam ir viens no raksturīgākajiem spēles poētikas elementiem. Dzejniekam patīk asociāciju spēle, ņemot talkā frazeoloģismus – gan visiem zināmus, gan t.s. okazionālos jeb citiem vārdiem – dzejnieka frazeoloģismu refleksijas, veidotus pēc oriģinālā frazeoloģisma līdzības pamata. Lai gan dzejas rindās ieskanas arī jubilāra dzīves pieredzes un nodzīvoto gadu tēma, tomēr Jānis Rokpelnis nepārprotami liek noprast, ka dzejnieka dzīve un radošais mūžs turpinās.
Artis Ostups
Dzejnieks
Mēģinot īsi paskaidrot, kur slēpjas "Post factum" kvalitāte, gribas lietot paša dzejnieka vārdus: "vārds / nāk ar spēku". Jānis Rokpelnis, šķiet, rada ar apziņu, ka katra dzejai atvēlētā telpa, katrs pieejams brīdis var būt izšķirošs, tāpēc arī viņa apjoma ziņā nelielie teksti ir tik blīvi un nospriegoti. Ironiskais skatījums uz sevi un pasauli neļauj "Post factum" kļūt par nomācošu un pārlieku estetizētu krājumu.
Ilmārs Šlāpins
Filozofs un publicists
Pēc visa, ko Jānis Rokpelnis ir uzrakstījis līdz šim, pēc filigrānas dzejas un sarkastiskas prozas, pēc gadiem ilgas dzejas padomdevēja un redaktora misijas pildīšanas – grūti iedomāties, ar ko vēl viņš varētu mūs pārsteigt un izsist no valodas ikdienības. Taču ar jauno krājumu viņam tas ir izdevies. Dzejoļi kā sīkas zobgalības, skumji kalambūri, biezu briļļu stiklu vai izliektu spoguļu radītas realitātes transformācijas, pašironiskas grūtsirdības piesūcinātas rozīnītes vai, pareizāk sakot, ķirsītis šampanieša glāzē, kas pietaupīts ballītes beigām.
SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:
Iluta U.
10. klases skolniece
Lai gan parasti es dzeju nelasu, Jāņa Rokpeļņa krājums “Post factum” mani ļoti piesaistīja jau ar pirmo dzejoli. Grāmatu izlasīju uzreiz, bez pauzēm, un pēc tam savus mīļākos dzejoļus nolasīju vecākiem. “Post factum” dzejoļi ir neapšaubāmi atšķirīgi no tiem dzejoļiem, kas jālasa skolai, it īpaši no mācību grāmatām, kas mani ļoti iepriecināja. Manuprāt, dzejoļi atspoguļo dzīvi, kāda tā ir – drūma. Tie nav pārpildīti ar dažādām klišejām, un tie nemēģina izpušķot dzīvi. Ironijas pieskaņa padara tos vēl baudāmākus. Citus pat pārlasīju vairākas reizes, jo bija grūti noticēt, ka netīšām paņēmu lasīt tik labu grāmatu. Man dzejoļi bija kaut kas jauns un vēl nebijis, kaut kas neizpētīts. Interesants arī bija dzejoļu pieraksts – bez lielajiem burtiem. Citos dzejoļos dīvainās vietās tika nodalīta rinda, bet tas tikai padarīja visu interesantāku. Dzejoļi tika loģiski sadalīti daļās, katras daļas dzejoļi bija mazliet savādāki, bet visiem bija kaut kas kopīgs. Es daļas iedomājos kā trīs stadijas, kurām cilvēks iziet cauri pēc lielām bēdām vai depresijas. Pirmā ir ļoti drūma, bet trešajā, it īpaši pēdējā dzejolī, var saskatīt mazliet pozitīvā. Lasot krājumu, daudzas reizes nobrīnījos, kā tas atspoguļo arī manu skatījumu uz dzīvi. Var arī pārdomāt visu daudz dziļāk nekā agrāk, tā atklājot par sevi idejas, par kurām es nezināju. Protams, šis krājums nav domāts visiem, bet tiem, kam tas ir, dzejoļi šķitīs perfekti.
Anna Januškēviča
12. klases skolniece
Vispār uzskatu, ka lasīt dzeju nav viens no tiem visvieglākajiem uzdevumiem, jo tā mēdz būt ļoti jūtīga, trausla un neparasta, ne visiem saprotama. Man ļoti patīk eksperimentēt un rauties ārpus parastā, tāpēc Jāņa Rokpeļņa krājums “Post factum” bija tieši laikā un vietā, lai pamēģinātu kaut ko pavisam neierastu un jaunu. Dzejoļu krājumu izlasīju vien pusstundā, jo autora emocijas un vienkāršums mani vilināja neapstāties ne uz mirkli, bet izjust šo sajūtu spektru vienkopus. Jāņa Rokpeļņa dzejoļi par visu un neko, tajā pat laikā par kaut ko ļoti nozīmīgu dzīvē. Manuprāt, pavisam vienkārši – par dzīvi tādu, kāda tā ir – gan grūtiem un drūmiem brīžiem, pārdomām un par pozitīvo, kas mēdz notikt. Autors man, kā lasītājai, lika sadzirdēt vieglo mūžības ierunāšanos un noskaņoja ticēt tam, ka ir kaut kas vēl vairāk par mūžību, dzīvi, acumirklī saredzamo, sataustāmo, sasmaržojamo. Dzejoļi ļoti dzīvīgi – dzīvības, humora, ironijas, dusmu, lecīguma, jūtīguma pilni, kas lika aizdomāties par laiku, par mūžību, par dzīvi un tajā sastopamo - visu un neko.
Kaspars Gailītis
12. klases skolnieks
Šis krājums man atgādina moderno mākslu – katrs atrod savu nozīmi. Sākotnēji, lasot pirmos dzejoļus, šķita, ka dzeja ir par individuālas personas izaugsmi un tieksmi pēc kaut kā labāka, bet, lasot sekojošos dzejoļus, tie pārtapa par kara dzejoļiem. Domāju pie sevis, ka kaut ko pa vidu starp rindiņām esmu pazaudējis. Tā tiešām arī bija. Es biju pazaudējis dienu. Cita diena nozīmē citu pieredzi, citas emocijas un citus pārdzīvojumus. Šie dzejoļi atspoguļo pašu lasītāju, kas, manuprāt, ir unikāli, jo katru reizi, kad pārlasu kādu dzejoli, es pietveros kaut kam pavisam citam. Šie dzejoļi man liek ieskatīties sevī, bet tādā ikdienišķā skatījumā. Mani nemoka dziļi pārdzīvoju par kaut ko, bet gluži vienkārši šie dzejoļi atspoguļo mani, kāds es esmu lasīšanas brīdī. Protams, ir jaušama autora vēlme un rakstīšanas maniere, bet pats uzsvars ir uz lasītāju. Ir dziļi pārdzīvojumi, ja pats lasītājs kaut ko dziļi pārdzīvo, bet ir arī virspusēji ikdienišķi skatījumi kā manā gadījumā. Atgriežoties pie modernās mākslas salīdzinājuma, gribu piebilst, ka paša autora mērķis ar šo krājumu man nav saskatāms, bet ir saskatāms mans atspulgs un manas domas, kas ir mazliet biedējoši, bet arī aizraujoši, jo atklāt, kas es patiesībā esmu, ir veselu dzīvi ilgs piedzīvojums, kuru autors ir spējis sablīvēt īsā, lakoniskā dzejā.