“Tu nevari dabūt visu, ko gribi”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Liega Piešiņa

Kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja

Ļauties lasīšanai, ja tev apgalvo "Tu nevari dabūt visu ko gribi", nozīmē meklēt dzīves jēgu gana jauneklīgā noskaņojumā ar pašironijas un humora devu, apzinoties, ka dzīve ir piedzīvojums un Rīga ir pilntiesīga grāmatas varone. Vladis Spāre aprakstot spilgtas dzīves ainas rotaļājas ar vārdiem un domām. Šis rotaļīgums dzēš drūmumu nebeidzamajā ceļojumā, kur ik pa brīdim uzplaiksnī neatbildami jautājumi. Vārdu un domu spēle, kas mudina lasīt starp rindām un ļauties lasīšanai.

Arvis Kolmanis

Rakstnieks

Romānā līdztekus tā varoņiem tikpat nozīmīgu, ja pat ne galveno lomu spēlē valoda, iedzīvinot dzirkstošos dialogos autora neizsīkstošās izdomas radītās reālās, nereālās, traģikomiskās, arī caurcaurēm melna absurda pārpilnās ainas. Vienlaikus pat traģiskas un skumjas situācijas pārklāj neizdzēšama dzīvesprieka plīvurs. Vlada Spāres romāns nepārspīlējot uzskatāms arī par pilnībā izdevušos melnā humora reabilitācijas pasākumu latviešu literatūrā.

Artis Ostups

Dzejnieks

Pat esot jau labi dziļi romānā, nepamet sajūta, ka tas sarakstīts ar patiesu aizrautību un vieglumu. Ja latviešu proza reizēm šķitusi pārāk smagnēja, tad Vlada Spāres darbs tiecas šo priekšstatu mainīt. "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" atgriežas pie tradicionālām romāna vērtībām – skaidri būvēts stāstījums, sirdij pieejami varoņi, asprātīgas epizodes un ne miņas no centīga intelektuālisma. Kā nodeva latviešu prozas ierastajai estētikai – arī dažas poētiskas, taču savlaicīgi iegrožotas pasāžas

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Reinis Z.

10. klases skolnieks

Lai arī Vlada Spāres romāns “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” ir ļoti neparasts un diezgan savāds, romānā aprakstītās jauniešu domas un darbības nav svešas lielākajai daļai jauniešu. Romāna darbība pārsvarā notiek Rīgā. Romāna centrā ir trīs galvenie varoņi, jaunieši – Villijs, Pepiņš un Sofija, ar kuriem notiek dažādi atgadījumi un piedzīvojumi. Pārsvarā jauniešu domas un sarunas, lai arī kā tās tiktu iesāktas, nonāk līdz dzīves jēgai un sarunām ap to. Šie jaunieši ir ļoti atšķirīgi, tāpēc tos aizmirst, manuprāt, ir ļoti grūti, bet, neskatoties uz to, ka katrs no jauniešiem šajā romānā ir īpašs, katrā no tiem romāna lasītājs spēs saskatīt daļu no sevis. Šis romāns spēj cilvēkam likt domāt par dzīvi pēc katras izlasītās lapaspuses. Romānā diezgan plaši un bieži izmantoti salīdzinājumi, lielākajā daļā no jauniešu sarunām, protams, tiek izmantota sarunvaloda, bet romānā arī netrūkst dažādu frazeoloģismu un vecvārdu. Izlasot šo romānu, atšķirībā no citiem romāniem, ko esmu lasījis, es pat nedaudz saskumu, jo sapratu, ka nezināšu par to, kas notika tālāk ar grāmatas gaidā iemīļotajiem varoņiem. Es uzskatu, ka šis romāns palīdzētu ļoti daudz jauniešiem saprast to, ko īsti viņi dara šeit – pasaulē. Grāmatas gaitā es izjutu tik daudz un dažādu emociju – dažos brīžos smējos tik ļoti, ka nevarēju paelpot, bet citos brīžos sāku justies tik ļoti noskumis, ka skaidri vairs neredzēju.

Emīlija Reimane

12. klases skolniece

Šis ir aizraujošs romāns par nāvi, dzīvi un mīlestību, kuru lasot nepazudīs smaids no sejas. Tas sevī ietver uzjautrinošus notikumus un asprātīgas piezīmes, taču vienlaikus tajā slēpjas dziļa jēga. Galvenie varoņi cenšas atrast dzīves jēgu, plūstot cauri dzīves nestajiem atgadījumiem, un notiek nepārtraukts dialogs, kurā parādās plašs vārdu krājums un interesanti salīdzinājumi. Šī romāna galvenais jautājums ir par nāvi un laimi. Tas māca dzīvot laimīgi, kā arī parāda dažādus dzīves sliktos posmus no pozitīva skatījuma. Lasītājam tas liek salīdzināt mirkļa un nāves nozīmi. Šis romāns spēs dot humora un iedvesmas devu ikvienam.

Laura Burgmane

12. klases skolniece

To, ka visas vēlmes nepiepildās, cilvēks saprot tikai noteiktā vecumā. Villijam, Sofijai un Pepiņam nākas saskarties ar šo dzīves skarbo patiesību katram savā veidā. Lai gan Sofijai aizbēga māte un Pepiņam tēvs bija smagi slims, abi spēja tikt pāri notikumu izraisītajām emocijām un, pateicoties draugu atbalstam, spēja virzīties uz priekšu dzīvē, pat ja Pepiņam bija vājuma brīži un viņš bija gatavs slīcināties. Katram no trīs draugiem ir sava personība, kuru krasās atšķirības var pamanīt viņu mazajos stāstos no dzīves un tagadnes notikumos, kur var redzēt, kā atšķiras viņu reakcijas un pieeja problēmām. Villijs uz dzīvi skatās mierīgāk un racionālāk, šķiet, ka viņš jau zina, ko sagaidīt, un nesaskaras ar lieliem pārsteigumiem. Tomēr Sofija un Pepiņš savā būtībā ir līdzīgi, jo abi ir raksturojami kā sapņotāji, mēģinot rast risinājumu lietām ne īsti loģiskā un reālā veidā. Kad Pepiņš redzēja, ka viņa sapņu mākonis sāk plaisāt, viņš apjuka un, neapdomājoties daudz, devās uz tuvāko ūdens tilpni slīcināties. Sofija gan nav tik radikāli noskaņota un reaģēja uz negaidītiem likteņa pavērsieniem ar pēkšņi pieņemtiem emocionāliem lēmumiem. Vladis Spāre lūdza, lai lasītājs viņam piedod par to, ka nav tālāk iespējams uzzināt, kā risināsies trīs draugu dzīves ceļš. Manuprāt, galvenais, lai viņi spēj katrs atrast sava veida laimi. Es ceru, ka Villijam un Betijai būs trīs bērnu ģimenīte, ka Pepiņam izdosies pilnveidot savu talantu Parīzes ielās un ka viņš tomēr aizies apciemot savu tēvu. Sofijai var tikai novēlēt, lai pēc viesnīcu tīrīšanas viņa atrod savu laimi un samierinās ar mātes rīcību.