“Rīga – Maskava 21. Gadsimta mīlasstāsts”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Lita Silova

Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece

Centrālais jautājums Sabīnes Košeļevas debijas darbā ir pārdomas raisošs, proti, vai multikulturālā vidē saprašanās (un nesaprašanās) ir nacionāli determinēta. Grāmatas autore piedāvā par galveno tomēr uzskatīt cilvēciskumu un cilvēcīgumu. Grāmatas veiksme ir jauneklīgi izspēlētais skatījums, kā arī nevairīšanās no sievišķīgām emocijām,– īpaši epizodē, kad robežas šķērsošanai paredzētajos dokumentos minēts, iespējams, visgodīgākais iemesls: mīlestība.

Arvis Kolmanis

Rakstnieks

Teicama valodas izjūta, vērojumi un trāpīgie apkārtējās pasaules raksturojumi Sabīnes Košeļevas debijas īsromānā ir tikpat būtiski kā gaiši traģiskais latviešu meitenes un krievu puiša mīlasstāsts, kas ielikts sižeta pamatā. Tostarp uzdrīkstēšanās tieši un pat izaicinoši pieskarties starpnacionālo attiecību izpausmēm dažam labam latviešu lasītājam izraisījusi neizpratni vai pat sašutumu. Tādēļ autores veikums jo vairāk apsveicams.

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Šis ir īsromāns, kas latviešu literatūrā ir reta parādība, tādēļ kāds var nodomāt, ka darbs nav īsti pabeigts. Nekā tamlīdzīga! Var tikai brīnīties, kā autorei izdevies radīt šādu ietilpību savā palielu burtu 110 lappušu "21.gadsimta mīlasstāstā", kā tas nosaukts apakšvirsrakstā. Talants un izteiksme, tikai citā paaudzē turpina dot jaunu sieviešu dzīves redzējumu visā nosacītībā un traģikā, kā to jau iepriekš matījām gan jauno "dusmīgo" meiteņu prozā 80. gadu vidū, gan ne tik sen Želves un Tabūnas labākajos stāstos. Apzīmējumu "krievs", kas te bieži lietots, es uztveru drīzāk kā mūzikas instrumenta nosaukumu, līdzīgu, piemēram, čellam. Kuru spēlē latviete, kas pati ir kā alts.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Elza Š.

10.klases skolniece

Romāns „Rīga - Maskava” uzrakstīts 2015. gadā. Ar to man līdz šim nezināmā Sabīne Košeļeva debitē latviešu literatūrā, piesakot sevi kā 21. gadsimta mīlas stāsta autori. Uz grāmatas vāka attēlotas dzelzceļa sliedes, kas savītas bezgalības zīmē. Grāmatas nosaukums un ilustrācija ir pirmie impulsa devēji tam, kā lasītājam prognozēt teksta saturu. Ja jau sliedes un maršruts, tad skaidrs, ka attiecības starp diviem cilvēkiem būs attāluma attiecības. Tikai pēc teksta izlasīšanas, kas neprasa daudz laika, jo teksta apjoms ir niecīgs, lasītājs saprot, ka uzzīmētās sliedes burtiski attēlo grāmatā pausto latviešu meitenes (bez vārda, jo vēstījums ir vienskaitļa 1. personā) došanos ceļā, gan to, ka visi cilvēki ir ‘’savīti” savā starpā vēsturiski, emocionāli, fiziski, gan to, ka viss ir bezgalīgs, beigu nav. Grāmatā sekojam līdzi galvenajai varonei, kura, neskatoties uz visiem šķēršļiem – attālumam, aizliegumiem, aizspriedumiem –, ir bezgalīgi iemīlējusies krievu tautības puisī. Vēstītāja ir izaugusi multikulturālā vidē, viņai nav aizspriedumu pret jauktām laulībām, viņa ir tipisks 21. gadsimta cilvēks, kurš spēj dzīvot jebkurā pasaules vietā, jebkurā sabiedrībā un kultūrā, jo to labi izprot un pieņem. Viņa ir izglītota, kulturāla, jo “dzīves kastē” viņai atrodas teātru, Tretjakova mākslas galerijas biļetes. Tekstā nav ievērots lineārs vēstījuma veids, nav hronoloģijas. Tekstu veido it kā atsevišķi stāstiņi, atmiņas, vēstules teksts. Tā ir viena no 21. gadsimta – klipu un fragmentārisma laikmeta – iezīmēm. Grāmata ir uzrakstīta ļoti viegli saprotamā valodā, nebaidoties no žargona un viszemākā līmeņa leksikas slāņa izmantošanas, kas palīdz atainot mūsdienu jaunatnes pasaules uztveri. Teksts ir ļoti tiešs, vietām mulsinošs, jo tiek runāts par “neērtām”, intīmām, tēmām. Rakstniecei ļoti labi izdevies uzburt vides ainas, sajūtas. Patika veids, kā romāna varoņi uzrunā viens otru – „latiška” un „mans krievs”. Romāns zaudētu savu pievilcību, ja tajā varētu lasīt pierastās frāzes: „mana mīļotā/mīļotais” vai “zaķīt”, “saulīt” un tā joprojām. Cilvēkiem parasti rodas stereotipi un priekšstati par cilvēku, to neiepazīstot. Izlasot grāmatu „Rīga - Maskava”, var saprast to, ka katram mums ir savs stāsts, kuru neatspoguļo tava tautība vai tas, ar ko tu nodarbojies. Piemēram, Krievs, nemaz nebija īsts krievs, tikai septītā daļa no šīs tautības. Arī jauniete nebija tīrasiņu latviete. Iesākumā lasītājam piedāvāti plašs ieskats romāna vēstītājas dažu dzimtas koka pārstāvju likteņos. (Vecmāmiņas Anita un Annuža, vectētiņš Volodja, vecvecmāmiņa Bābuška). Šī grāmata liek domāt un sevi iedomāties citu vietā, citu situācijā. Piemēram, iepazīstot Angelīnas un Lilijas dzīves stāstus. Grāmatā viscaur ir sastopamas mūsdienīgas problēmas. Viena no tām ir neparedzamie un biežie terorakti, kas atņem dzīvību galvenās varones mīlestībai. Mīļotais Krievs tiek nogalināts sprādziena laikā metro. Autore emocionāli iedarbīgi atspoguļojusi to, kāds tukšums valda meitenē, kad viņa to uzzina. Tukšums viņā ir neaizpildāms. Tā ir pārdzīvojumos pamirusi dvēsele. Pati autore teikusi, ka viņa raksta tikai par to, kas „sāp” un tad, kad pati ir „pilna”. To var just, lasot šo romānu. Galvenā doma, ideja nav dziļi jāmeklē, tās gandrīz vai tiek lasītājam pasniegtas kā uz delnas. Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet vajadzība pēc lielāka teksta apjoma un notikumu lielāka blīvuma. Darbam pietrūkst pēcgaršas. Tas ļoti drīz aizmirsīsies.

Alise S.

10.klases skolniece

Grāmata, kas ir tieši tik reāla, cik sirreāla. Izlasot ‘’Rīga- Maskava’’, man šķita, ka tieši šādu redz pasauli cilvēki, kurus dēvē par nepieskaitāmiem. Tiešs un skarbs darbs ar veselīgu devu banalitātes. Viss pateikts diezgan īsi un konkrēti, bet tajā pašā laikā ir pietiekami daudz filozofisku pārdomu. Teksts nav pārsātināts ar mūsdienīgo leksiku un tieši tādēļ nezaudē savu vērtību. To ir viegli sasaistīt ar sevi, pat tad, ja neesi bijis pat tuvu aprakstītajām situācijām, laikam jau tādēļ, ka mēs visi esam tādi – savas vietas meklētāji. Lasot šo miniromānu, nevar saprast, kādas emocijas tas izraisa, tā ir tāda kā eiforija, tas pilnībā ievelk sevī. Īsti nevarēju saprast, vai man palīdz vai traucē tas, ka vairākiem personāžiem, ieskaitot galveno varoni principā nav identitātes. Laikam jau tas tikai parāda, ka cilvēks ir kas vairāk par savu vārdu. Kopumā es teiktu, ka šis darbs ir dzīvs visā šī vārda izpratnē.

Tīna A.

10.klases skolniece

Prozas darba pamatā ir mīlestība un spēcīgi attēlotas 21. gadsimta problēmas pasaulē. Viss tiek vērtēts un spriests no jaunas meitenes skatījuma uz dzīvi un pasauli. Parādās tas, kā pasaules problēmas spēj ietekmēt jauniešu dzīvi, kā tās ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības. Darbā mīlestība nav attēlota ar pārāk lielu sentimentu. Mīlestība balstās uz kā aizliegta. Uz stereotipiem un aizspriedumiem, kurus galvenā varone neņem vērā. Sižets ir neparedzams, un beigas – negaidītas. Tas liek lasītājam ar aizrautību turpināt lasīt katru iesākto rindkopu. Personīgi vislabāk patika meitenes striktais un neapgāžamais viedoklis, k viņa nebaidījās izteikt, viņas viedokļa maiņa, viņas pasaules uzskati. Autore ļoti labi attēlo šī gadsimta jauniešus, spēj saprast jauniešu domāšanu un uzskatus par pasauli un arī mīlestību. Neiespējamā mīlestība, kura beidzas ar traģēdiju un cilvēku teikto: ‘’es tev teicu, ka tā būs…’’, meiteni ietekmē, viņa nonāk pretrunās ar sevi. Tas beigas padara tik aizraujošas un neparedzētas. Reizēm iesmējos par varoņu rīcību tādēļ, ka saskatu tajā sevi. Domāju, ka, lasot šo darbu, tā varētu būt daudziem jauniešiem, jo autore tiešām apbrīnojami labi pazīst jauniešu domāšanu, spriežot pēc šī prozas darba. Ieteiktu izlasīt šo darbu katram jaunietim, cilvēkiem, kuri vēlas saprast jauniešus, jauniešu skatījumu uz dzīvi vai vienkārši kādam, kurš redz pasauli gluži tādu, kā to redz autore – reālu. Reāls dzīves skatījums.

Antra K

10.klases skolniece

Lai strukturētu domas par Sabīnes Košeļevas stāstu „Rīga-Maskava”, vajadzēja kādu laiciņu, jo domas dalījās starp vienkāršu „man patika, bija interesanti un smeldzīgi skaisti” un „nē, nekas labs īsti nebija”. Pirmkārt, laikam jāsaka, ka autores, es teiktu, savā ziņā asprātīgais rakstīšanas stils ar daudziem veiksmīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un vietām garajiem aprakstiem, kas lieliski uzbūra apkārtējo vidi acu priekšā, kā arī, protams, nobeigums, šķiet, izglāba šo grāmatu no būšanas pilnībā par banālu mīlasstāstu, ko skumja pusaudze sadzejo savā dienasgrāmatā (jāatzīst, ka tāda sajūta gan nepameta pilnībā), bet, tiekot līdz grāmatas beigām, piedevu galvenajai varonei, kuru, starpcitu, visu lasīšanas laiku nevarēju nošķirt no autores, varbūt tā tam nevajadzēja būt, bet man gluži vienkārši nesanāca to nedarīt, jo beigas bija visnotaļ negaidītas un ļoti labi noslēdza stāstu. Tas, kas man visvairāk nedeva mieru pēc izlasīšanas, bija sajūta, ka starp sākumu un beigām autore varēja aprakstīt abu varoņu būšanas mirkļus nedaudz vairāk, citādi bija nedaudz grūti noticēt tai "lielajai mīlestībai" un no sirds just līdzi tēliem beigās. Lai nu kā, stāsts bija viegli un ātri lasāms, par to arī noteikti varētu uzslavēt autori. Rekomendētu lasīt šo romānu tieši mana, respektīvi, vidusskolas vecuma cilvēkiem, jo lieliski sniedz iespēju apzināties, ka pasaule ne vienmēr ir godīga, visu nevar iedalīt viennozīmīgās „labs” un „slikts” kategorijās un ir jāiemācās sadzīvot ar to, ko dzīve piespēlē.

Vanesas Z.

10.klases skolniece

Sabīnes Košeļevas miniromāns “Rīga-Maskava” ir vēstījums par mīlestības vienlaicīgo traģiskumu un skaistumu; mīlestība ir plašs jēdziens, kas romāna gaitā tiek nedaudz haotiski uzgleznots hronoloģisko notikumu un atmiņu sajaukuma dēļ, taču ar patiesajām krāsām. Šis nav stāsts par mīlestību no pirmā acu skatiena, šis ir unikāls piedzīvojums, ko cilvēks var piedzīvot, tikai lēni iepazīstot kādu īpašu dvēseli un beigu beigās neizbēgami pieķeroties tai. Galvenajai varonei tādu bija daudz, piemēram, vectēvs Valoģa, vecmāmiņa Anita, Valoģas māte Bābuška, draudzene Angelīna un Angelīnas draugs Kostja, taču viņas “krievs” nebija tikai kāda īpaša dvēsele, viņš viņai lika justies kā mājās. “Viņš smaržoja pēc tutti frutti un miera. Tā bija pirmā reize, kad es sajutu, kā smaržo īsts miers. Tāds, kas dziedina, tāds, kas veldzē,” šādi galvenā varone attēlo abu pirmo satikšanos. “Agrāk es domāju, ka vienīgais, kam varu uzticēties, esmu es pati. Tagad es zinu, ka varu uzticēties arī tev. Man nav pilnīgi nekāda iemesla, bet es tev uzticos. Pilnībā,”šādi viņa paskaidro drošības sajūtu pēc kopīgi pavadītajām brīvdienām (viņu pēdējo tikšanos), kuru viņai spēja sniegt tikai viņš. Gan abu pirmā satikšanās, gan pēdējie kopā būšanas momenti eiforiskā, taču vienlaicīgi vienkāršā atmosfērā tiek izklāstīti ar mūsdienīgu faktoru iesaistīšanu. Seriāls “Draugi”, kā jau minēts pašā romānā, veiksmīgi attēloja liktenīgo brīvdienu pēdējo nakti, kuru viņa pavadīja kopā ar savu “krievu”, Angelīnu un Kostju; tas sastāvēja no kopīgas maltīšu šmorēšanas, datorspēļu turnīriem un jokiem par pretējā dzimuma pārstāvjiem. Pēc šī vakara viņa vairāk nebija spējīga justies patiesi laimīga. Par to liecināja bailes, kuras iepriekš sava mīļotā tuvumā viņa nejuta, un konstantie retoriskie jautājumi, kā “Ko es te tagad runāju?”. Tālāko notikumu attīstība manās acīs ir kā ģeniāli izstrādāts haoss, vairāk nav svarīgs it nekas, tikai kūsājošās, nerimstošās domas par eksistenci, tās nolemtību. Dažbrīd rodas jautājums “Par ko viņa te tagad runā?”, taču viņa nerunāja, viņa pārdzīvoja, un, manuprāt, mīļotā cilvēka nāvei un savas pasaules sabrukšanai nav iespējams piešķirt pilnībā sakarīgas, sakārtotas domas. Notikumi attīstās krasi, tiek izcelti tikai tie momenti, kuros tiek dziļdomīgi izpētīta mīlestības un laimes sajūta jeb stāsta galvenie aspekti, kā arī to zaudēšana. Valoda ir vienkārši uztverama, un sarunvalodas elementi, piemēram, kā varoņu iesaukas (“krievs”un “latiška”), ļauj stāstu veiksmīgāk pielīdzināt realitātei. Pats brīnišķīgākais ir tas, ka mīlestība nav pārsaldināta un emocionālās sāpes nav vienkāršotas kā parastas ciešanas.

Paula Rūrāne

12.klases skolniece

Grāmata ir ļoti piesaistoša, un to es nodomāju jau tad, kad pirmo reizi ieraudzīju tās vāku. Vilciena sliedes, kas kopā veido bezgalības simbolu, rada ļoti intriģējošu iespaidu, kas arī lika man paņemt šo grāmatu. Un es noteikti neesmu vīlusies. Lasot šo mīlasstāstu, izjutu daudz un dažādas emocijas. Rakstnieces vienkāršais, nepiespiestais un tiešais stils, kas vijas cauri visai grāmatai, ir tieši tas, kas padara to tik viegli uztveramu. Lai gan grāmatā bija iepītas pietiekami daudz atsauces uz dažādām šī laikmeta īpatnībām, tas netraucēja uztvert pašu stāstu. Tas, kas mani nedaudz bremzēja iejusties stāstā pavisam, bija fakts, ka nezināju divu galveno mīlnieku vārdus, lai gan zinu, ka autore tos neatklāja apzināti. Viņa visa stāsta laikā galvenās varones mīļoto vīrieti sauca pēc tā tautības – krievs, savukārt krievs savu izredzēto sauca par latišku jeb latvieti. Mīlestība starp abiem jauniešiem ir īsta un patiesa, taču lasītājam visu laiku tiek atgādināts, ka tā pastāv starp diviem „nesaderīgiem” jauniešiem. Šī grāmata ir lielisks atgādinājums, ka šis ir jauns laiks, kurā mēs dzīvojam, tāpēc ir jāsāk dzīvot pēc jauniem principiem, aizmirstot visus vecos stereotipus. Apkārt notiek pietiekami daudz briesmīgu lietu, lai cilvēki vēl ienīstu viens otru tautības vai rases dēļ. Cilvēks neizvēlas, kuru tas mīlēs, tāpēc jāpieņem ir visi tādi, kādi tie ir.

Elisabeth Petersen

12.klases skolniece

Romāns bija salīdzinoši īss, bet iekļauj tik daudz emociju un iekšēju pārdzīvojumu, ka bija vilinājums turpināt lasīt, lai uzzinātu, kas notiks tālāk ar galveno varoni. Lasot šo literāro darbu, likās, ka aprakstītā mīlestība, kas bija starp šiem diviem cilvēkiem, varētu būt mūžīga, kas arī tika atspoguļota uz grāmatas vāka. Mani pārsteidza, ka izvēlētā bilde, vilciena sliedes, parāda lielu daļu no visa romāna. Tēli, lai nokļūtu viens pie otra, izmantoja vilcienu, kas savā veidā bija saite starp mīlniekiem, kā arī šī bezgalības zīme veicināja ideju par abu mīlestību, ka tā varētu pastāvēt un plaukt bez ierobežojumiem, ja vienīgi liktenis nebūtu lēmis citādāk. Savukārt viss romāns man lika aizdomāties, cik neiedomājama ir šī mīlestība. Tā var cilvēku padarīt laimīgu un brīvu, bet tajā pašā laikā jebkurā brīdī var sarūgtināt un veicināt nereālās iekšējās (psiholoģiskās) sāpes, kuras tik ātri nepazūd. Kopumā romāns man ļoti aizkustināja, ka pat beigās apraudājos no visa lielā pārdzīvojumu, kas liecina, ka autore ar savu īso mīlasstāstu ir panākusi, ka lasītājs ir dziļi ievīts visās tēlu emocijās.