“Mātes piens”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Arvis Kolmanis

Rakstnieks

Viens no atklātākajiem, intīmākajiem un nesaudzīgākajiem darbiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Mātes un meitas dzīvesstāstu savijums uz padomjlaika vēsturiskā fona – dziļi emocionāla, arī personiski izdzīvota liecība par to, kā laikmeta un cilvēka sadursmē tiek iedragāti cilvēku likteņi.

Austra Gaigala

Literatūrzinātniece

Lai arī Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" tapis vēsturiskajā sērijā "MĒS. Latvija, XX gadsimts", vēstures notikumi nav romāna centrā, tie kalpo kā fons mātes un meitas attiecību psiholoģiskajai šķetināšanai. Laikmets šeit ir kā kantora zīmogs uz kartona mapes vāka – saturu tieši neietekmē, bet arī par mapītes izcelsmi aizmirst neļauj. Emocionāli un mākslinieciski piepildīts vēstījums par triju paaudžu sieviešu likteņiem, savstarpējām attiecībām, nesaraujamu saiti un visplašāko izjūtu spektru – no bezcerības, izmisuma, naida līdz beznosacījuma mīlestībai. Ja kādā brīdī šķiet, ka romānā tiek meklēta atbilde uz mūžseno jautājumu un bažām par to, kādai jābūt labai mātei, tad patiesībā tas nozīmē – nepateikt par romānu gandrīz neko. Tā ietilpība sniedzas pāri šādām definīcijām.

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Tieši šajā romānā, pēc daudzām grāmatām, rakstniece nesaudzīgi konfrontē sevi ar savām saknēm, preparē personību veidojošo pieredzi autobiogrāfiskajā atslēgā. To darot tik skarbi, ka man, vismaz uz laiku, ne tikai jāatmet sociālisma jautrā puse, bet arī jāatceras drūmākas dienas savos juvenīlajos gados. Šis romāns līdz šim ir spēcīgākais rakstnieces radītā iespaids uz mani, jo "Dzīves svinēšana", kaut arī ne bez personīgā, ne bez skarbā, tomēr bija rāmāks mākslas darbs. Darbs ir jo nesaudzīgāks ar to, ka šeit nav mīlestības līnijas, lai arī kā to aiz matiem nepievilktu kritiķi. Mīlestība ir, tikai citās formās, arī rakstīts romāns diez vai naidā – vai tas maz iespējams!

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Loreta V.

10. klases skolniece

Noras Ikstenas darbs "Mātes piens" raisa daudz jaunu atziņu saistībā ar ģimeniskajām vērtībām un to nozīmi, kā arī to, cik ļoti viss ir saistīts ar vēsturisko laikmetu un tā ietekmi. Romāns ir rakstīts vaienkāršā, taču ļoti bagātā, daudzveidīgā valodā, kas ļauj stāstu vieglu uztvert, kā arī tas ir viegli lasāms. Romāns vēsta par meitenes dzīvi pēc tēva aiziešanas PSRS laikā. Traģiskā un smagā tēva nāve atstāj morāli ietekmi gan uz viņas māti, gan uz pašu galveno varoni. Turpmākajā romāna gaitā detalizēti un emocionāli ir aprakstīta galvenās varones, viņas mātes un mātes mātes mātes, kura bija ļoti pieķērusies mazmeitai, sadzīve. Rakstniece liek vairāk novērtēt savu ģimeni un tuvinekus, kā arī vairāk izprast pieaugušos, kuri ir dzīvojuši 20. gadsimta beigu laikā.

Karīna O.

10. klases skolniece

Noras Ikstenas jaunais un izslavētais darbs ‘’Mātes piens’’ atstāj ilgstošas emocijas arī pēc tā lasīšanas laika. Romāna pamatā stāstīts par mātes un meitas saskarsmi un savstarpējām attiecībām, kā arī dzīves gājuma mijiedarbību vienai ar otru. Viegli lasāms un uztverams teksts, kurš ļauj saskatīt līdzību arī mūsdienu cilvēku dzīvē. Nora Ikstena ļoti tieši un precīzi apraksta PSRS laika sabiedrību un morāli, kas ļauj vairāk izprast, kā ir dzīvojuši mani vecāki un arī vecvecāki. Piesātinātie emociju raksturojumi un situāciju apraksti ļauj vieglāk uztvert romāna galveno domu. Ātri lasāms teksts, kas ļoti aizrauj un neļauj apstāties, lai tikai uzzinātu, kas notiek tālāk. Romāns liek aizdomāties un izvērtēt savu ģimeni un savus dzīves apstākļus, saskatīt īstās vērtības un tās mācēt novērtēt.

Katrīna Štēbele

12. klases skolniece

Šis ir stāsts par vienas ģimenes sievietēm trīs paaudzēs, par to, cik sievietes var būt stipras, bet reizē arī vājas un likteņa salauztas. Romāns man šķita dziļi personisks, it kā es lasītu dienasgrāmatu vai atmiņu pierakstus, taču, no otras puses, ne meitai, ne mātei, ne mātesmātei nebija doti vārdi, tādējādi sižetu varētu attiecināt uz jebkuru tā laika ģimeni. Romānā apbrīnojami šķita tas, kā autore spēj savīt kopā dažādus skatpunktus tā, lai lasītājs nepazustu laiku maiņā, bet spētu saprast tēlu izjūtas un redzējumu. Man ļoti spēcīga likās tēlu pretstatu spēle, proti, tas, ka mātes tēls nav ierastais – siltais, mīlošais un atbildīgais. Mātesmāte, kas darījusi visu, lai viņas meita izdzīvotu, aizturot elpu, slēpusies pagrabā ar bērnu, paslēptu sacaurumotā koferī, vēlāk vairs nespēj izprast savu meitu. Turpretī tieši jaunākajai meitai jākļūst par visstiprāko un atbildīgāko. Zīmīga man šķita arī mātes profesija, tas, ka sieviete, kura nespēj izpildīt savus “mātes pienākumus”, par mātēm palīdz kļūt citām sievietēm. Dotajos apstākļos, protams, ir saprotams, ka meitai ir jāuzņemas rūpes par sagrauto māti, taču dažbrīd es izjutu dusmas pret māti. Kā var bērnu pamest novārtā savu emocionālo pārdzīvojumu dēļ? Es līdz pēdējām lappusēm cerēju, ka māte atjēgsies un sapratīs, ka kļuvusi par bērnu savam bērnam, ka viņa sagaidīs brīvību - gan savu, gan Latvijas. Ieraudzīs, ka meita ir tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot. Kad es izlasīju šo grāmatu, vēl ilgi nesapratu, ko par to domāju, iespējams, tāpēc, ka arī manās domās, tāpat kā romānā, valdīja diezgan lieli pretstati.

Anna Januškēviča

12. klases skolniece

Man nav bieži nācies sastapties ar tik aizraujošiem un dvēselei tuviem romāniem, kāds bija šis – Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”, kura teksts kā daba - koki, meži, pļavas pazibēja man gar acīm, iedomājoties, ka skatos pa logu, braucot ar ātrvilcienu. Šo romānu bija ļoti viegli lasīt, jo neparasts un neaptverams brīvības spēks mani vilināja izjust katru burtu, vārdu, teikumu. Starp rindiņām saskatīju ļoti daudzas līdzības un spēju iedomāties tos laikus, kaut gan pati nekad tos neesmu piedzīvojusi, tikai daudz stāstu esmu dzirdējusi, tāpēc spēju iztēloties un pārdzīvot līdz ar varoņiem. Šīs sajūtas pašai likās kā liels pārsteigums. Autore lieliski darbojas, aprakstot ikdienas rūpes un prieku jeb vienkārši ikdienu tādu, kāda tā ir, bez lieka pārspīlējuma, to pavisam vienkārši izklāstot. Vērojamas arī skaņas, redzes, dzirdes un smaržas interpretācijas. Klakšķi, izteiktas ielas skaņas, kuras viegli iedomāties un kuras neliekas svešas, jo dzirdamas ikdienā. Nora Ikstena nepazināti liek lasītājam fantazēt, iedomāties, interpretēt pa savam, atrast stāstā saikni pašam ar savu iekšējo pasauli. Mani ļoti aizrāva Rīgas apraksts, katras ielas raksturojums, kas manī raisīja pārdomas par tagadējo Rīgu un rajonu, kurā pati uzaugu, kas neliekas man svešs. Interesanta man likās šo trīs stāstu savstarpējā pārmija, kurai vispirms grūti bija izsekot, toties vēlāk romānu bez šīs pārmijas iedomāties nevarētu. Trīs dažādi likteņi, kas savijas vienā lielā kamolā, ļāva man kaut nedaudz iedomāties par laiku, vietu, kurā dzīvojuši mani tuvākie. Mana saikne ar pašas māti ir ļoti cieša, tāpēc bija emocionāli grūti sekot līdzi romāna varones mātes attieksmei, kura dažkārt likās pavisam bezrūpīga. Tādos brīžos gribējās pateikt kādu labu vārdu, lai atbalstītu galveno varoni, censties viņai izskaidrot viņas mātes emocijas, kuras bija tikai adekvātas tajā laikmetā. Tomēr mātesmātes, mātes un meitas starpā vienmēr bija un būs mīlestība, tikai katrā ģimenē citādāka.

Zane Grēta Grants

12. klases skolniece

Grāmatas man ir likušas smieties, bet nekad neesmu raudājusi, tās izlasot. Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" bija pirmā grāmata, kuras vākus aizverot man sāka birt lērums asaru. Tā kā romāna centrā bija mātes un meitas attiecības, es, pašai nemanot, tiku ierauta līdzi ikvienā no pārdzīvojumiem, kas lika atcerēties manu mammu un vecmammu, kuru bērnība ir cieši saistīta ar romānā aprakstīto PSRS laika sabiedrību. Noras Ikstenas uzburtā saikne ar lasītāju palīdzēja ieraudzīt ģimeniskās vērtības, kuras pagātnes likteņa sitienu ietekmē, īsti neatbilst tam, kā mātei vajadzētu izturēties pret savu bērnu. Tomēr tieši šāds mātes tēls man atklāja pasauli, kurā sievietes vājums ir eksistējošs, jo dzīve ne vienmēr var radīt stabilu māti, kas ar pienu spēs nodot spēku saviem bērniem.

Anna Knoka

12. klases skolniece

Pirms lasīšanas jau biju dzirdējusi labas atsauksmes no klasesbiedriem, tāpēc nevarēju sagaidīt to brīdi, kad varēšu izlasīt šo grāmatu. Jau pirmajās lappusēs atklājas romāna galvenais - mātes piens. Tam ir liela nozīme turpmākajos grāmatas notikumos. Manuprāt, šī tik agri atņemtā mātes piena trūkums meiteni padarīja stipru jau no pirmā soļa, ko tā spēra. Tas spilgti attēlojās grāmatas turpinājumā, jo meitene jau agrā vecumā bija ļoti patstāvīga, es noteikti tāda nebiju, varbūt pat tagad neesmu. Kopumā man grāmata ļoti patika, it īpaši apraksti par tagadējo Rīgu. Atradu daudzas saiknes ar savu bērnību – Krišjāņa Valdemāra iela, Tomsona iela un arī bijusī Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolas ēka (arī tas, ka mācos Rīgas Franču licejā, kuru okupācijas laikā tā sauca). Pat hipodroms man lika atcerēties par jauko bērnību, kad mēdzu tur iet spēlēties, cik žēl, ka tā vietā ceļ dzīvojamās ēkas. Varbūt vienīgais, kas man nepatika, bija romāna beigas, jo mātes nemitīgās garastāvokļa maiņas es neizpratu, kā arī nesapratu, kāpēc viņas abas nevarēja pārvākties atpakaļ uz Rīgu. Pat, ja māte nevarēja Rīgā strādāt, tā vismaz varētu pavadīt laiku kopā ar meitu. Varbūt vairāk gribēju dzirdēt par atmosfēru ap 1990.gadu, jo daļas, kur tas tika pieminēts, man likās interesantas. Kam gan neinteresē tas, ko mūsu vecāki arī ir piedzīvojuši?

Rute Asja Baņģiere

Mani šī grāmata jau pēc pirmajām divām lapaspusēm piesaistīja, tāpēc ka tas bija kāda cilvēka stāsts, patiesībā kādu cilvēku stāsts, kas uzreiz nozīmē, ka stāsts būs personisks. Šis romāns ir rakstīts mīļā, vienkāršā un nesamākslotā valodā, kas manī uzreiz viesa uzticību. Lasot šo romānu, varēju just līdzi visām trīs paaudžu sievietēm, jo viņu motīvi tika izskaidroti. Piemēram, varētu sākumā iedomāties, ka “zirnīša” māte nav pelnījusi savas mātes un meitas asaras un uztraukumus, jo viņa ir tik nepateicīga un nejauka gan pret viņām, gan pret savu patēvu, tomēr ar laiku viņa izskaidroja savas izjūtas un iemeslus, kāpēc, piemēram, nedeva savu mātes pienu, jo negribēja, lai viņas meita cieš tāpat kā viņa pati. Varbūt tā ir vistīrākā mātes mīlestība? Kā arī šī grāmata rosināja domāt par to, ka nedrīkst nosodīt to, ko neizprot. Viens bija tas, ka māte sākumā neizjuta mātišķas jūtas pret savu bērnu, tāpēc jutās nepieskaitāma pie sabiedrības, otrs, spēcīgā nevēlēšanās dzīvot citiem bija neizprotama, un viņas pašnāvības mēģinājumi apkārtējos satricināja, protams, vēršot domas uz mātes neiespējamo savtību, bet kā gan var kādu, kurš tik ļoti to nevēlas, piespiest dzīvot? Vai tas arī nav savtīgi? Vēl man ļoti patika apakštēma par padomju laikiem. Tā kā pati tajos neesmu dzīvojusi, man vienmēr šķiet interesanti, kad cilvēki par to runā. Tomēr katru reizi ir tāds kā bezspēks, dusmas, jo es nemūžam negribētu būt spiesta skaitīt dzejoļus ar degsmi un pacilātību krievu valodā par varoni, kurš man neko nenozīmē, nodot skolotāju, kurš saka patiesību, ceļot tikai par Padomju Savienības okupētajām teritorijām utt. Kad lasīju, likās interesanti, kā, maza būdama, “zirnītis” to uztvēra, kā kaut ko normālu, jo viņa citu iekārtu nepazina, tomēr, augot un klausoties, ko runā pieaugušie un pievēršot uzmanību Latvijas vēsturei, pār viņu arī nāk atklāsme, ka kaut kas nav kārtībā. Mani šis bērna naivums pārsteidza, tomēr liekas arī tik saprotams. Vienīgais, kas man ne sevišķi gāja pie sirds, bija beigas, manuprāt, mātes filozofēšana kļuva pārspīlēta un personīgi man apnika, jo viņa arvien vairāk un vairāk atvadījās no dzīves un sāka runāt par varoņiem, kas neeksistēja. Man šķita, ka tas bija par daudz un atkāpās no man tīkamās stāsta patiesības un iespējamības. Tomēr man prieks, ka ir vēl grāmatas, kas dod ieskatu tā laiku cilvēku dzīvē.