“Drudzis”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Lai cik gudrs būtu autors un lai cik labus dzejoļus rakstītu, vienalga viņš, kā mēs visi, ir iesprostots savā ķermenī. Kā izeja tiek piedāvāts drudzis; gan pārnestā nozīmē, gan ar termometru tieši padusē. Bet ko darīt ar otru padusi? Šoreiz vēroju cita slimību ne kā ceļu, drīzāk kā piedzīvojumu virteni. Pretojos krājuma koncepcijai, kas paredz saslimšanu un atveseļošanos caur dzejoļiem. Lasu tos ne pēc kārtas, vienkārši kā mākslas darbus, no kuru autora es sagaidu arvien vairāk. Kāda lasītāja par krājumu teica: "Vecis vienkārši čīkst. Man nepatīk, ka vecis čīkst." Tas ir visai īpatnējs izteikums par Treiberga dzeju. Jeb arī – ja tā ir čīkstēšana, es gribētu, lai viņš čīkst vēl vairāk. Skaisti – kā čīkst varens koks.

Liega Piešiņa

Kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja

Toms Treibergs dzejā raksturo savu pieredzi. Tās ir kā patiesības vēstules, kas pēc izlasīšanas liek skatīties acīs sev un dzejniekam, un atzīties kāds bijis ceļojums savu tumšāko sajūtu zonā, bet vispirms, protams, ir pārdzīvojums. Toma dzejas vārdi ir vērīgi, viņa dzejas nospiedumi apliecina, ka no pašizteiksmes tie devušies pret straumi. Toms prot noķert ideju un to iemūžināt dzejolī, kas uzrunā mani kā dzejas baudītāju.

Ilmārs Šlāpins

Filozofs un publicists

Autoram izdevies atrast un noturēt jaunu, simpātisku un līdz šim latviešu dzejā iztrūkstošu literārā varoņa intonāciju – tādu kā skatītāju no malas, kurš ar interesi un iejūtību vēro pats sevi un savas vienīgās iespējamās dzīves notikumus, rūpīgi tos izdomājot, pierakstot un daloties arī ar mums. Tāda uzmanība pret detaļām un aizkustinošiem sīkumiem bieži robežojas ar slimīgu fantāziju, un tur tad arī rodams attaisnojums krājuma nosaukumam un konceptuālajam ietvaram. Tādu dzeju nez vai iespējams iemācīties no galvas, lai skaitītu svinīgos brīžos pie eglītes, taču no tās var daudz mācīties – it īpaši to, kā pārslimot ikdienas pelēcību un tukšumu. Un tas nu gan ir viens no labas dzejas galvenajiem uzdevumiem.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Roberts Š.

10. klases skolnieks

Toma Treiberga dzejas krājums "Drudzis" – sauciens pēc uzmanības.
Es šo dzejoļu krājumu nosauktu par nihilismu bez secinājumiem vai jēgas. Šķiet, ka to ir rakstījis cilvēks, kuram ir zudis uzmanības objekts vai kāds būtisks cilvēks, tomēr es neticu viņa jūtu izpausmēm, jo tās nav skaidras. Brīvi strofiskā forma piešķir bezjēdzības sajūtu un pauž autora tiekšanos veidot darbu, kas varētu būt saistošs visiem, bet diemžēl man šķiet, ka šoreiz – nevienam.
Krājuma pēdējās lapaspuses lēnām veido pozitīvu sajūtu, autors it kā nomierinās, atkopjas utt., bet ir vēl jūtama liela dzīves darbību bezjēdzības sajūta, it sevišķi tekstos "klusā, lēnā došanās uz neko" un "citu dzīves". Lasot "Drudzi", ir tāda sajūta pēc katra izlasītā dzejoļa, ka trūkst kaut kā starp rindiņām un pašu dzejoļu beigās. Man trūkst atrisinājuma vai vismaz atziņas katram dzejolim, jo tie šķiet kā īsi mirkļa, reālistiska vai sirreāla, fragmenti bez problēmas saknes vai atrisinājuma.
Ir vērojami sirreālisma elementi un brīžiem ironija, kas ir slēpta zem nopietnas, bezemocionālas dzejas, teksts dod mūsdienīgas latviešu dzejas sajūtu, tā ir tipiska pilsētas jaunu cilvēku valoda un attieksme pret dzīvi.
Ja lasītājs vēlās pakutināt smadzenes ar bezemocionālu nihilismu, kurā iesaistīta ikdienišķā un brīžiem neikdienišķā dzīve un skats uz to no Toma Treiberga acīm, tad "Drudzis" ir labs 20 līdz 40 minūšu lasāmais materiāls.

Miķelis L.

10. klases skolnieks

Dzejoļu krājumā “Drudzis” var saredzēt Toma Treiberga personību, piemēram, dzejolī “1984”, kur ir nojaušamas, manuprāt, paralēles ar Jāņa Joņeva grāmatu “Jelgava 94” motīviem, kas ļoti saprotami, ņemot vērā, ka viņi ir laika biedri. “ Es būšu laimīgs tikai tad, kad tikšu no šejienes prom. Nopirkšu pirmās cigaretes, pirmo sarkano vīnu un pirmos džinsus ar uzrakstu “Levi’s”.” Grāmatas dzeja atbilst tēmai, jo tur tiek runāts par cilvēka fizisko un garīgo saslimšanu un atveseļošanos. Vārds “drudzis” attiecinājumā uz šo dzejas krājumu nav jāuztver sliktā nozīmē, jo dzejoļu liriskais “es” pat pieķeras slimošanas idejai, un, kad ir atveseļojies, nesaprot, kā bez tās dzīvot. Šī ir mirkļa dzeja, kas tapusi mirkļa un jūtu iespaidā, tas dod dzīviskāku skatījumu uz domas izteikšanas mēģinājumu. Tomēr nav pabeigta dzejoļa kompozīcijas doma, kad iejūties mirklī un sāc izprast dzejoli, tas beidzas un tā doma paliek karājamies gaisā. No Toma Treiberga dzejas krājuma “Drudzis“, pašam var piemesties drudzis, jo paskatoties uz Reiņa Pētersona veidotajiem skaistajiem vākiem un ilustrācijām rodas labs iespaids, no kuras nenojaut, kas slēpjas aiz tās vākiem.

Elza Muciņa

12. klases skolniece

Manuprāt, dzejas krājumā drudža pārvarēšana var būt kā metafora jebkurai dzīves problēmai, kuru jāpārdzīvo. Emocijas un domas, kuras autors attēloja, kad pārvar drudzi, var tikt attiecinātas uz emocijām, kuras izjūt citu dzīves problēmu pārvarēšanas laikā, kā arī šī metafora padziļina un skaidrāk un detalizētāk parāda visus posmus, kurus mēs izciešam pārdzīvojumos un kas ir vajadzīgi, lai uzvarētu. Un, manuprāt, iespējams, lasot dzeju, izprast, kā pats autors pārcieš sāpes, tāda sajūta, ka lasot viņš man stāsta, ko pats ir izjutis. Tādējādi atverot acis uz to, ka patiesībā visi dzīves pārdzīvojumi ir vienādi, un, ja cilvēks ir pietiekami stiprs, tam ir spēks tikt pāri.

Elizabete Gaile

12. klases skolniece

Ne vienu reizi vien dzīvē es esmu aizdomājusies par to, cik sāpīgi vai tieši pretēji - patīkami un skaisti mēs varam interpretēt vienu no visīpašākajām un svarīgākajām dzīves vērtībām - mīlestību. Toms Treibergs savā dzejoļa krājumā ''Drudzis'' veido savdabīgu interpretāciju mīlestībai, pielīdzinot to slimībai, kas izdzīvo dažādus pārejas posmus ar neparastu emociju spektru. Mīlestībā mēs satiekamies gan ar kāpumiem, gan kritumiem. Viss sākas ar iekšēju trauksmainību un jūtu uzplūdumu - tā varētu raksturot nodaļu ''Pirmie simptomi'', kas mani pārsteidza ar netradicionāliem paņēmieniem, aprakstot pirmo sastapšanos ar šo skaisto bet reizē tik sāpīgo jūtu pasauli. Toma Treiberga dzejoļi bieži vien šķiet tik savdabīgi, ka tas manī raisīja aizdomas par to, cik īstenībā neprastos apstākļos, negaidītā laikā un vietā mēs varam sastapties ar dažādām izjūtām, kas veicina mīlestības uzplaukšanu. Mani īpaši piesaistīja pēdējā nodaļa ''Atveseļošanās'', kas prasīja īpašas izjūtas par dažādām atmiņām un dzīves vērtībām, personu nozīmi un nepieciešamību mums būt blakus. ''Aiz plaukta aizkritušās grāmatas; sačukstējās un dalījās atmiņās; par to dienu, kurā tās atceļoja; no antikvariāta uz šejieni,'' šis citāts īpaši piesaistīja ar spēcīgo atmiņu emociju piesaukšanu, kurā tiek izcelti notikumi un cilvēki, kurus mēs nevēlamies palaist vaļā. Dzejoļa krājums ''Drudzis'' lasītājam ļauj atrast sevi kādā no ''mīlestības posmiem'', radot dažādas asociācijas un paralēles ar savu dzīvi.