“Narkozes”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Neesot vairs mazais bērns, bet debija paliek debija. Vai vēl rakstīs? Teksti, vienalga, izdzīvos, un no tiem spilgti un uzdrošinos apgalvot, ka ļoti labi, ir vismaz četri pieci, un tas nelielam krājumam nav maz. Daudziem rakstošajiem godīgi pateiktas pieaugšanas sāpes grozās ap līdzīgiem leksikas plauktiem, bet tikai reta vārdu kombinācija atnes piedzīvojumu lasītājam. Vai tas būtu asais, mietpilsoņu acīm neērtais, piemēram, "Re, kā izrādījās" vai pavisam citādi drosmīgais, vaļsirdīgi atbruņojošais "Vēstule Mārai Ķimelei". Kā jebkuru recenzijas vērtu krājumu (un tāds šis ir) vērts izlasīt divreiz. Īpaši, ja pirmajā reizē atdzīvojas šķietami sen miruši aizspriedumi.

Artis Ostups

Dzejnieks

Madarai Gruntmanei nudien ir paveicies – viņa debitējusi laikā, kad latviešu dzejā arvien skaidrāk iezīmējas fascinācija ar autobiogrāfiskumu, tam kļūstot par vienu no galvenajiem kvalitātes kritērijiem. Pat kritiķi mīl tekstus, kas saprotamā veidā atklāj "vienkāršā cilvēka" pieredzi un jūtas. Protams, atklātās un brīžiem nebēdnīgās "Narkozes" nav tikai taktiski precīzs gājiens. Gruntmane piesaista ne vien ar tēmu, bet arī ar prasmi "dzejot dzīvi", tālab var apgalvot, ka literatūrā viņa ir uz palikšanu.

Ilmārs Šlāpins

Filozofs un publicists

Grāmata, kas var nokaitināt (un jau ir nokaitinājusi) smalkas dzejas cienītājus šo vārdu dažādās pārnestās nozīmēs – tā ir tieša, nenogludināta, uzbrūkoši nepretencioza un lielākoties neizdomāta. Madara Gruntmane neslēpj to, ka dzīves gramatika viņai šķiet spēcīgāka par valodas rotaļām un savu antiliterāro attieksmi pauž kā tādu jaunu literāro manifestu. Debijas krājumam tas piedien gluži labi, taču tikai dzīve (un iespējamais nākamais krājums) rādīs, vai šeit mums ir darīšana ar atklātu dokumentalitāti, klasisku pseidodokumentalitāti vai subjektīvu terapeitisko dzeju, kas pārstāj darboties uzreiz pēc nodrukāšanas uz papīra un publicēšanas plašākam lasītāju lokam.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Samanta P.

10.klases skolniece

Madaras Gruntmanes dzejas krājums pirmajā acu skatienā nedaudz atbaida ar savu spēcīgo nosaukumu „Narkozes”, taču šī paša iemesla dēļ arī piesaista uzmanību. Lieki piebilst, ka viss dzejas krājums rada to pašu satraukumu un interesi visas grāmatas garumā.
Šķiet, ka dzejoļos paustās emocijas un domas vēl nekur iepriekš nav atainotas latviešu literatūrā. Skarbas, patiesas domas par bezizeju un bezcerību, dusmas uz pasauli. Ja nevar būt labi, tad lai ir slikti, tik slikti, ka sliktāk nevar. Teksta tiešums iedveš bailes. Rodas sajūta, ka rokās ir nevis nopirkta grāmata, bet gan autores slepenā dienasgrāmata, kas pilna ar pašironiju un tumšiem noslēpumiem. Un tas viss sakopots prātā zem uzraksta ”zaudētas mīlestības pārdzīvojumi”.
Šis dzejas krājums noteikti nav baudāms tad, kad cilvēka dzīvē plosās prieks un laime. Tas jālasa, jāizjūt, kad vajadzīgs atbalsts un kāds, kas pasaka, ka šī bezcerības sajūta mājo arī citos.

Anna Januškēviča

12.klases skolniece

Iepazīstoties ar Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu “Narkozes”, rodas sajūta, ka neklātienē esi iepazinies ar pašu autori un viņas dzīvi, proti, krāsaino emociju spektru, kāds ir šī krājuma autorei. Liekas savādi un neparasti tas, cik atklāts mēdz būt cilvēks pret apkārtējo pasauli. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela uzdrīkstēšanās. Dzejoļi liekas manai dvēselei tuvi - ne ikdienas dvēselei, bet gan tādai personībai, ar kuru iepazinos, slimodama ar gripu. Un ne velti tieši šis krājums pie manis nonāca šajā noteiktajā laika posmā. Būšu tikpat godīga un atklāta, kā pati autore, sakot, ka dzejoļus lasīju slimnīcā, būdama ārstu uzraudzībā un nekustoties ne no vietas. Sajūtas, kuras izjutu, it kā bija izliktas uz papīra, tikai ar cita cilvēka, šajā gadījumā – pašas autores, palīdzību. Un par to arī viņai esmu pateicīga. Droši vien, ka pateicīga tāpēc, ka ir vēl kāds, kurš ir juties tieši tā, kuram šīs sajūtas nav svešas. Madara Gruntmane raksta par dzīvi, par jūtām pret vīriešiem, par attiecību sāpēm, pārdzīvojumiem, pat par baltajiem gaiteņiem un slimnīcas personālu, tomēr dzejoļiem piešķirot mazliet humora, lai tie neliktos pavisam depresīvi. Ļoti vēlētos arī nobaudīt šo dzeju vēlreiz, nu jau būdama vesela un ārpus slimnīcas sienām, lai pārliecinātos, vai sajūtas, ko izjutu, lasot šo krājumu pirms tam, bijušas identiskas.

Anna Knoka

12.klases skolniece

Man šis dzejoļu krājums lika sajust kādu nesaprastu un dzīvē pazudušu dvēseli, kura daudz runā par mīlestību, cik tā nesaprotama un neparedzama. Vēl viens svarīgs motīvs ir šķēršļi, ar kuriem mēs mēdzam saskarties. Arī izmantotā valoda ir vienkārša, ikdienišķa, kura rada dialoga situāciju, it kā es klausītos kādas draudzenes stāstā par piedzīvoto. Brīvās dzejas formāts man radīja problēmas, jo tas, manuprāt, padara dzeju grūtāk saprotamu. Vismaz tā domāju es. Dažreiz lasot bija smieklīgi, jo izmantotie sarunvalodas vārdi bija tādi, kurus es noteikti vairs neizmantoju.

Kaspars Gailītis

12.klases skolnieks

Dzeja ir skarba patiesa un kaila. Mani tas aizrauj. Šajā dzejoļu krājumā ir jaušama tāda jestra atmosfēra, bet ar melnu patiesības nokrāsu. Manuprāt, šī dzeja parāda patiesos pārdzīvojumus – plikus, bez nekādiem pārkāpinājumiem un pārsātinājumiem. Ir saskatāms mīlestības motīvs, kuram šajā krājumā ir citādāka nozīme nekā citos labi zināmos dzejoļos. Mīlestības aspekts tiek apskatīt no, tā sacīt, otras puses, no cietēja puses, kurā ir tikai pārdzīvojumi un sāpes, bez kurām mīlestības un prieka kāpinājums nevar pastāvēt. Autore raksta vieglā, saistošā valodā, kas ievelk dzejā, bet ik pa laika domas aizklīst, jo dzejoļi liek izjust dažādu emociju spektru. Krājums pats ir kā narkoze, kura izrauj no ikdienas pasaules un ļauj iegrimt nezināmajā, izbaudot dažādus pārdzīvojumus. Mani šie dzejoļi uzrunāja, jo es saskatīju paralēles ar savu dzīves šī brīža situāciju. Protams, ne visiem būs iespējams šādi izbaudīt dzeju, bet, manuprāt, autore ir veiksmīgi aprakstījusi dažādas emocijas un emociju pārdzīvojumus, kuriem katrs lasītājs var pieķerties un saskatīt kaut ko saistošu ar savu dzīvi.