Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Juris Zvirgzdiņš
MĀKSLINIECE: Elīna Brasliņa
DARBA NOSAUKUMS: “Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts”
IZDEVNIECĪBA: Pētergailis
ANOTĀCIJA: Vai iespējams izgāztuvē atrast Ludolfa Liberta un Kārļa Padega gleznas? Vai iespējams futbolā "parādīt" it kā neuzvaramajai katoļu skolas komandai? Kā izvairīties no Mērkaķa un Resnā doto ripu rīšanas? Ko bomža būdā dara izbijis notārs? Vai no Amerikas uz Latviju dzīvot pārcēlusies klasesbiedrene var būt "vissavējākā"? Šie jautājumi prasa skaidras atbildes. Meklējamas šajā grāmatā. Daumants ir pavisam parasts, bet vienlaikus arī pavisam īpašs zēns, kura vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Četrus gadus viņš kā futbolbumba mētāts no vieniem radiem pie otriem. Zēns nokļūst specializētā skolā, bet pēc tam parastā skolā, kur pēc dažādiem sarežģījumiem atrod ne tikai klasesbiedru izpratni, bet arī jausmu par pirmo mīlestību. Apsmietajam Daumantam izdodas kļūt par skolas varoni – piemēram, futbola spēlē pret katoļu skolas komandu viņš ir abu goda vārtu autors. Šis stāsts, kura autoram humora trūkumu nekādi nevar pārmest, galvenokārt vēsta par ikdienišķām, dažkārt skumīgām lietām. Lasītājam gribas pajautāt – kāpēc Daumantam apkārt ir šādi visvarenie Goliāti vai Sīkie, kas nekad neskopojas ar savas īpašās leksikas pērlēm. Brīdī, kad šķiet, Daumants vairs neizturēs, viņš atskārst, ka nav viens, līdzās ir Ilzīte. Lasot šo grāmatu, gan bērniem, gan vecākiem dota lieliskā iespēja pasmaidīt par sevi. Varbūt pasmieties. Krietni pasmieties.
PAR AUTORU: Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos, pašlaik – brīvais publicists. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāk 1982. gadā. Rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas. Romāna "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Kopš 80. gadiem raksta bērniem. 1999. gadā viņa pirmā grāmata bērniem – piedzīvojumu romāns-pasaka "Reiz senos laikos Kurzemē" – ieguva 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un arī Pastariņa prēmiju (2001). Savukārt nākamais – garais stāsts-pasaka "Bebru atgriešanās" (2001) – ieguva 2002. gada balvu literatūrā bērniem.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Lita Silova
Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece
Jaunajiem lasītājiem no grāmatā atjautīgi izrisinātajiem dzīves spēles kontrastiem pavisam noteikti veidosies patstāvīgs priekšstats par zināmām kopsakarībām. Nekas nav īsti nošķirams vai pretstatāms: realitāte (izgāztuve) un sapnis (viesu nams Spānijā), šejienieši un no Amerikas atgriezušies (visi ir latvieši), tikai vecmāmiņa vai abi, turklāt turīgi vecāki (tā visos gadījumos ir ģimene), īsta draudzība (Ilze – Ilzīte) un Mežoņu bara noteikumi u.c. Un vēl būtiski, ka iegūt tiesības saukties īstajā vārdā (Daumants) ir sava veida atslēga uz pašapziņu, uz savas dzīves pozīcijas pieteikumu. Pusgads skolā, kā runā, esot minimālais laiks, lai adaptētos vienaudžu kompānijā. Tas nozīmē, ka turpinājumam ir potenciāls.
Ilmārs Šlāpins
...
Pieaugušo dzejnieks Leons Briedis reizumis ir kā mūks, kurš ceļo tādās kultūras un dzejas sfēras, par kurām parasti ticīgie tikai nojauš. Tāpēc ir brīnumaini bērnu dzejā viņu sastapt tepat līdzās. Leons Briedis ir formas un ritma meistars, kurš spēj panākt, ka dzejas valoda nekur neķeras, rit tik raiti un skanīgi kā strautiņš; tā ir valoda, kurā dvēsele var atpūsties un priecāties. Šajos dzejoļos nesastapsim neērtus tematus, nopietnu attiecību problēmu cilāšanu, tomēr krājumā atradīsies pa dzejolītim, kas neatstās vienaldzīgu nevienu pieaugušo, kā “Darbapūķis”, kurš “svilpdams, degdams skrien pa gaisu”, vai skaistākais dzejolis par cerību un ticību “Gaismiņ, teci man pa priekšu”. Mākslinieces Annas Vaivares sirsnīgās un mazliet smieklīgās ilustrācijas ļoti labi piestāv šiem dzejoļiem un padara grāmatiņu par lietu, kas pavērš dzīvi gaišāku un priecīgāku.
Austra Gaigala
Literatūrzinātniece
Lai arī Jura Zvirgzdiņa stāsts vairāk adresēts jaunākā pusaudžu vecuma auditorijai, ne jaunākiem bērniem, kam veltīta lielākā daļa viņa radītās prozas, arī šajā darbā autors palicis uzticīgs savas daiļrades pamatprincipiem – draudzība, dēkas un pavisam mazliet arī didaktikas, kas aizvien ir gādīgi aizbildnieciska un sirsnīga, ne ar pirkstu norādoša. Vēstījums aptver pusaudžu piedzīvojumus četru mēnešu garumā, uzmanību koncentrējot uz atsevišķām lakoniskām situācijām, iezīmējot būtiskākos pavērsiena punktus varoņu savstarpējās attiecībās, kā arī nedaudz ieskicējot pagātnes atstātās pēdas un to raisītās likumsakarības turpmāko notikumu attīstībā. Pozitīvi, ka morāle tā arī paliek starp rindām; ne autors, ne viedie pieaugušie neizmanto iespēju komentēt, rezumēt vai citādi ietekmēt varoņu rīcību, attiecības vai uzskatus, secinājumus ļaujot izdarīt teksta skartajiem pusaudžiem pašiem. Uzmanības vērta ir arī rakstnieka iecienītā izglītošana latviešu valodas jautājumos, skaidrojot atsevišķus jēdzienus un tādējādi papildinot mazo lasītāju vārdu krājumu, bet šoreiz īpaša uzmanība pievērsta frazeoloģismiem, kā arī dažādiem sarunvalodā ierastiem izteicieniem, kas tekstā tiek darbināti vairākos līmeņos – gan priecājoties par to īpatnējo skanējumu, gan izbaudot burtiskās un pārnestās nozīmes radīto saspēli, gan arī vēršot uzmanību uz vārda spēku un tā neapdomīgas lietošanas potenciālajām sekām.