Inese Zandere. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Inese Zandere
REDAKTORE: Ieva Lešinka
DIZAINS: Dita Pence
DARBA NOSAUKUMS: “Mantojumi”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Ineses Zanderes piektais dzejoļu krājums pieaugušajiem. Autore par krājumu: "Šīs lirikas būvmateriāls ir vēsturisks, biogrāfisks un autobiogrāfisks. Dzejoļos sapludināta konstruēta un rekonstruēta realitāte – balstoties pārliecībā, ka gan ārpus literatūras, gan literatūrā pastāv īstenība, kurai piemīt patiesums, taču tas ir individuāls, nevis “objektīvs”. Vēstures fakti un izlasīti teksti parādās vienīgi atspulgā, pārdzīvojumā, kas ir tikpat personisks kā paša pieredzētais, kas savukārt tiek nebeidzami pārveidots atmiņas filtros; abas šīs līdzvērtīgās “nerealitātes” veido vienu, un tā ir reāla. Un tajā pastāv arī tikumiskais imperatīvs, kura avots ir līdzpārdzīvojums." Krājumā iekļauti dzejoļi no vairākiem cikliem – “Aspazijas blūzīte”, Dziesmusvētku vēsturei veltītā “Balsis no kora”, “Profesori”, kura varoņi ir daži no Latvijas Universitātes dibinātājiem. Autobiogrāfisko grāmatas zaru veido sava laika un priekšteču klātbūtne, skan arī sasaukšanās ar autorei tuviem latviešu literatūras un mākslas tēliem.
PAR AUTORI: Inese Zandere (1958) ir latviešu dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Karjeras laikā strādājusi laikrakstos “Diena”, “Pionieris”, kā arī žurnālā “Rīgas Laiks”, kurā ieņēma arī galvenās redaktores amatu. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvuši daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par bērnu grāmatām “Iekšiņa un āriņa”, “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” un dzejas krājumu “Melnās čūskas maiznīca”, nominēta arī par krājumu “Putna miegā”, kurš ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Zanda Gūtmane
ŽŪRIJAS KOMISIJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA
No rūgtas pieredzes strāvojošs gaišums, no darba smaguma atraisījies vieglums, no domu līkločiem iznirusi skaidrība – Ineses Zanderes “Mantojumi” izceļas ar briedumam raksturīgu harmoniju, asredzību un sakārtotību. Dzejnieces dzīves pieredze, dzimtas un tautas likteņu stāsti, kultūras vēstures liecības krājuma dzejoļos iedzīvinātas cilvēciski siltā, valodiski precīzā, rotaļīgā un krāsainā, skaniski tīkamā intonācijā. Dzejas valodā Inesei Zanderei izdevies sniegt skaidru vēsti – pagātnes mantojums nav smaga nasta, bet bezgalīga bagātība.
Andra Manfelde
Rakstniece
„Mantojumi” ir bagātīgi. Gudra brieduma grāmata. Dāsna ar kultūrvēstures un personīgām, dzimtas stāstā balstītām atsaucēm. Lielākā daļa dzejoļu rakstīti brīvajā pantā. Jo dzejot nozīmē ne tikai apgūt „dieva glītrakstīšana”, bet pavisam brīvi – „kā dieva putniņš es sēžu uz dziesmas nolauztā zara”. Ja džezā varētu pārstāstīt hroniku, tad te tā ir. Lasot šķiet, ka turu rokās nevis grāmatu, bet ķīļrakstu plātni. Tādu liktenis katram ieliek pagalvī, neskartu un pamatīgu, bet dzīves rutīnā un augšanas sāpēs, tai jāsaplīst. Dzīvojot katra lieta (doma, cilvēks, notikums, citāts) atstāj nospiedumu un kļūst par burtu. Dzejniece pa fragmentam ieraudzījusi, sakrājusi, savienojusi un no laika plātnes drumslām izveidojusi vienotu stāstu, kas kļuvusi par fundamentālu liecinājumu ne tikai par savu dzīvi un dzimtu, bet arī par laika biedriem un domu līdziniekiem. Neviens un nekas nav aizmirsts, arī vēstures skolotāja sacītais, kurš, izrādās, runājis mūsu rītdienai – „ja gribat no vēstures mācīties ejiet un salasiet kaulus”.
Agija Ābiķe-Kondrāte
Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe
Cilvēka un nācijas identitāti visdažādākos kontekstos un sakarībās veido mantojums – kultūrapziņas un pašpapziņas balsts un satvars, kas netieši ir Ineses Zanderes krājuma virstēma. Ineses Zanderes dzeja pati ir kā mūsdienu mantojums nākamībai, jo nacionālās tēmas un autorei raksturīgie folkloras motīvi saaudušies ar autobiogrāfiskajiem mantojuma slāņiem, un katra personīgā vēsture, pieredze ir būtiska. Krājuma poētika nozīmē izkoptu valodu un organisku valodas izjūtu, precīzu, dabisku izteiksmi un alkas valodiskā skaidrībā izteikt lietu, parādību un sajūtu dziļāko būtību, patieso jēgu – individuālo īstenību. Rindu plūdenais skaniskums, līdzskaņu atbalsis un patskaņu saskaņa, aliterācijas un asonanses rada brīnumainas valodas skaņu vibrācijas un sinerģiju. Tas nav dzejas uzdevums attaisnot lasītāja gaidas, un tomēr jāuzsver – Ineses Zanderes krājums nepieviļ, bet apbalvo lasītāju ik reizi, kad tas sastopas ar krājuma dzejoļiem, dzejas poētiskais raksturs atmodina nolemtos un sagumušos. Šī dzeja ir vērtība ne tikai mājas bibliotēkai, bet lasītāja dvēselei, jo cilvēciskā vienkāršībā ir uzrakstīti mūžības raksti.
Ērika Bērziņa
Dzejniece
Šī krājuma lasītājam jābūt zinošam, jo dzejoļos ir daudz vēsturisku notikumu un personu nospiedumu, autobiogrāfisku atspulgu, atsauces uz literatūras un mākslas tēliem un varoņiem. Ja zināšanu krātuvītē ir robi vai tā ir patukša, var vienkārši baudīt Zanderes valodas spēles un pērles, peldēt valodas dziļumos un iznirt aplaimotam, apēst kādu sapni, virsū uzdzerot skumjas... Kāds ir tavs mantojums – vai tas ir izstāstāms, dzimtas atmiņā notverams, vai tas ir rokā paņemams dārgums vai ieraksts kladītē, vai kaut kas, no kā vēlies atbrīvoties vai tomēr glabāt sevī?