“Elēģijas”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Zanda Gūtmane

ŽŪRIJAS KOMISIJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA

Sanktpēterburgas pagrīdes avangardiskā dzejnieka un pasaules pilsoņa Arkādija Dragomoščenko dzejas latviskojums izlasē “Elēģijas” atklāj tās atdzejotāja Arvja Vigula profesionālo briedumu. Lai pārradītu Dragomoščenko dzejas gaistošo atmosfēru, neordinārās un barokālās metaforas, sarežģīto sintaksi un frāzes vijumu, atdzejotājam jābūt apveltītam ar līdzvērtīgu meistarību. Viguls Dragomoščenko metafiziskās dzejas tulkojumā pilnvērtīgi atklāj krievu dzejnieka poētikas kosmosu, kurā “apziņa zaudē robežas”, pārliecinot, ka latviešu valoda ir bagāta un tajā ir iespējams pietuvināties pat vissarežģītāko literāro tekstu būtībai.

Ivars Šteinbergs

Dzejnieks un literatūrkritiķis

Par Arvja Vigula atdzejoto Arkādija Dragomoščenko krājumu “Elēģijas” ir grūti rakstīt īsas recenzijas formā, jo šķiet, ka tas būtu pelnījis daudz plašāku apceri – vismaz maģistra darbu. Šī ir dārga dāvana, ko Viguls sniedzis latviešu literatūrai, turklāt tāda, kas izceļas uz pārējo fona, it kā mēs uz dzimšanas dienu līdzās atlaižu kartēm, traukiem vai ziepju komplektiem pēkšņi no viena no viesiem saņemtu arī ceļojumu apkārt pasaulei. Droši vien galvenais, kas šeit jāpasaka, ir tas, ka šis ir ļoti kvalitatīvs atdzejojums – Vigula latviskotā Dragomoščenko valoda ir bagāta kā detaļām piesātināts griestu gleznojums, tā ir skaidra, skanīga kā orķestris un vienlaikus saglabā unikālo krievvalodīgā autora radīto atmosfēru. Visiem tiem lasītājiem (kā man), kas ķer kaifu no trāpīgām metaforām, šī grāmata, maigi izsakoties, ir medusmaize, jo Dragomoščenko dziļā iztēle, kas nu, pateicoties Vigulam, ieguvusi skaistu izpausmi latviešu valodā, spēj plest plašumā mūsu apziņas karti pārsteidzošos virzienos – te uz sakarībām taustāmos dabas tēlos, te uz smeldzīgiem un metatekstuāliem salīdzinājumiem, te uz intelektuālu procesu sinekdohām. Sarežģīta, bet ne pašmērķīga, tīra, bet ne sterila, daudzveidīga, bet ne pārpoetizēta dzeja.

Liāna Langa

Dzejniece un publiciste

Lai arī esmu sekojusi krievu laikmetīgajai dzejai, Arkādija Dragomoščenko daiļarade pie manis nonākusi pateicoties tieši šim “Orbītas” izdevumam un Arvja Vigula atdzejojumam. Patiesībā īsta dzeja ir patiešām reti sastopama parādība un mēdz sist kā metafiziska elektrība pa dvēseli un maņām, mūs neatgriezeniski izmainot. “Elēģijas” ir tieši šāds gadījums – es, lasītāja, pirms un pēc izlasīšanas ir jau nedaudz atšķirīgi cilvēki. Savas paaudzes talantīgākais dzejnieks Arvis Viguls paveicis apbrīnojamu darbu, pietuvinot mums Arkādija Dragomoščenko dzeju maksimāli iespējamā tuvinājumā, turklāt ikviens zinātājs novērtēs sarežģītības pakāpi, ar kuru atdzejotājs spoži ticis galā. Tas patiešām izdarāms vien tad, ja pieejami profesionāli noslīpēti instrumenti, bet divu dzejnieku pasauļu saplūsmes fenomens jēgā un valodā ir noticis fakts.

Agija Ābiķe-Kondrāte

Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe

Grāmatas redaktors Andrejs Ļevkins krājumā Latvijas lasītāju iepazīstina ar Arkādija Dragomoščenko, 20. gadsimta 70.-90. gadu Sanktpēterburgas alternatīvā dzejnieka, dzejas būtību, piesakot tās ārpussistēmisko raksturu. Un patiesi – lasot Dragomoščenko Arvja Vigula atdzejā, top skaidrs, kādēļ sakot, ka autors ir neparasts vai avangarda dzejnieks, mēs patiesībā izsakām tukšu skaņu. Sastopamies ar dzeju, kas ir tik specifiski pievilcīga, ka tās skaistumu iedzīvinot latviskajā atdzejā, ir pieliktas smalkas un reizē milzīgas pūles un tas ir bijis pa spēkam līdzvērtīgi talantīgam atdzejotājam. Tas nav tehnisks valodas darbs, kas ieguldīts šajā krājumā, bet spēja uztaustīt poētikas esenciālo tvērumu. Dragomoščenko ir dzejnieks, kura dzejoļos nav konkrētas tēlainības, motīvu, noteiktu sajūtu, noskaņu, stāvokļu, vien gaistošu esamības atspīdumu reģistrs. Kā fiksēts kādā dzejolī: “dzeja nav atzīšanās mīlestībā “valodai un mīļotajai”, bet gan izziņa”. Poētiski spodri, skaidri un notverta nenotveramā dzejoļi šajā izlasē ir ne autora, bet tieši sastādītāja un atdzejotāja Arvja Vigula augstākā māksla – neizdarāmais te ir paveikts.