Svens Kuzmins. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Svens Kuzmins
REDAKTORE: Gundega Blumberga
DIZAINS: Svens Kuzmins
DARBA NOSAUKUMS: “Dizažio”
IZDEVNIECĪBA: Dienas grāmata
ANOTĀCIJA: Romāns "Dizažio" ir veltīts mākslas cilvēkiem, to iekšējām pasaulēm un ikdienas dzīvēm. Darbība risinās Hohmā – fiktīvā Latvijas kūrortpilsētā. Tas ir personisks stāsts par vietas vēsturi, mītiem, idejām un tradīcijām, kā arī par vidi, kurā, ja pacenšas, var atrast jebko, izņemot garlaicīgu biogrāfiju. Santa Hirša: “Svenam ir izdevies precīzi atklāt radošās dvēseles anatomiju, tās trauslumu un traģismu. Asprātīga ironija par jaunrades un birokrātijas nebeidzamajām sadursmēm slēpj aizkustinošu stāstu par mākslas ugunīm, kuru spēks spēj gan uzvarēt eksistences bezjēdzību, gan pilnībā izdedzināt pašu radītāju.”
PAR AUTORU: Svens Kuzmins (1985) – rakstnieks, aktieris, mākslinieks. Stāstu krājuma “Pilsētas šamaņi” (2016), kā arī romānu “Hohma” (2019) un “Dizažio” (2021) autors. Etīžu teātra “Nerten” režisors un aktieris, radio raidījuma “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājs. Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Zanda Gūtmane
ŽŪRIJAS KOMISIJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA
Laikā, kad pasauli šķiet uzvarējis neprāts, farsa un apzinātas dekadences intonācijas iegūst jaunu nozīmi. Tā noticis ar Svena Kuzmina romānu “Dizažio”, kurš savā mūsdienīgumā šķiet gluži kā spožs piemineklis postmodernā laikmeta beigām. Romāns mirdz karnevāliska krāšņuma un izaicinošas brīvdomības ugunīs, reibina groteskā pārsātinājumā un liek izbaudīt pilnīgi visus smieklu un emociju reģistrus. Ironiska dzīves novērojuma spēja, labvēlīga iejūtība pret varoņiem, dabiska valodas un struktūras izjūta palīdzējusi “Dizažio” tapt par laikmetīgu un pārsteidzošu darbu, kas vispārinājumā parāda mūsdienu sabiedrības un mākslas spožumu un postu – “Ainavas beigas, lūk, kas tas ir.”
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Padomju perioda jaunību pavadīju bohēmā, pazīstu to, varbūt arī tādēļ šis romāns kļuvis par manu 2021. gada prozas favorītu. Tas ļāva piedzīvot reti aizrautīgu lasīšanu un pacilātības viļņus tās laikā, turpinot pāršķirt grāmatas lapas vēl arī agra rīta pusē. Šā darba kvalitātes ir augsta rakstniecības pilotāža, izkopta meistarība līdz ar principiālu un pārliecinošu autora labvēlīgo un dzirkstoši humāno skatu uz saviem komiskajiem, cēlajiem, romantiskajiem, viegli kariķētajiem un viscaur tik cilvēcīgajiem varoņiem. Romānā pārliecina itin viss – struktūra, fantāzija, laikmetīgs romantisms, ironija, humora sajūta, dialogi, varoņu gaitas un noskaņa kopumā. Darbā parādīta dzīves un mākslas pasaules ideālu sadursme, bet varoņu plašie pārspriedumi par mākslas jēgu un uzdevumiem neļauj atslābt lasītājam, domājot par savu esību arī ārpus dienišķās lietu kārtības. Kā ikviens izcili uzrakstīts darbs latviešu valodā, tas ir arī latviešu valodas un izteiksmes triumfs, lai varam gavilēt.. Ikviens Hohmas mākslas skolas pēdējās klases audzēknis ir uzvarējis, pat ja ir zaudētājs.
Raimonds Jaks
Tulkotājs
Svena Kuzmina “Dizažio” lasīšana man personīgi izvērtās par pēdējā laika aizraujošāko literāro piedzīvojumu un lika man jūsmot par autora asprātību un spalvas meistarību, neviļus liekot to salīdzināt ar klasiķa Anšlava Eglīša stilu. Šajā darbā ir ļoti plašs spēcīgu pārdzīvojumu spektrs: no smiekliem par asprātīgiem dialogiem līdz šokējošam riebumam. Kuzmins kā gleznotājs uz audekla triepj spilgtas krāsas (sarkanā, dzeltenā un rozā krāsa pieminēta vairākus desmitus reižu, bet pelēkā vispār nemaz), veido dzirkstošus dialogus, kuros izmantotais slengs ne brīdi neliek justies stilistiski neērti (tas ir ļoti grūti) un ieliek stāstā references, kas viegli saistās ar reāliem cilvēkiem, vietām un notikumiem, bet tomēr reizē ir tik pārspīlēti nereāli, ka beigās nav žēl ne pazudinātās mantas, ne pat bojā gājušo cilvēku (varbūt tikai drusciņ).
Zanda Gūtmane
Literatūrkritiķe
Mīlīgā piejūras pilsētiņa Hohma no tāda paša nosaukuma Svena Kuzmina romāna nu pārcēlusies arī uz “Dizažio”, apliecinot, ka province nav vietas apzīmējums, province ir stāvoklis. Arī šajā darbā pārliecināmies – lai kur būtu cilvēks, savu Hohmu viņš nes sev līdzi. Šoreiz Hohma par spīti ārējam mieram un pieticībai mirdz karnevāliskā krāšņumā un karuseļu ņirbā. Šoreiz tās iemītnieks ir vidējais aritmētiskais patērētāju sabiedrības pārstāvis, kura asinīs plūst mākslas gēns, bet elpu aizžņaudz mietpilsoniskā dzīves standarta prasības. Ne tikai ironiski, bet izkāpināti groteski un līksmi Kuzmins rāda izeju no apnikuma – vai nu Cīņas klubam tuvās teritorijās rodamos derdzīgos kairinājumos, vai pašradītas mākslas ārēs. Jau no aizlaikiem zinām, ka izlaušanās no guruma senajam cilvēkam vispirms tika meklēta galvu reibinošās orģijās. Kuzmins mums nekautrīgi demonstrē šo ceļu, pārbaudot mūsu (un literatūras) robežas, un dodas tālāk, rādot, ka pirmatnējo dionīsisko reibumu tikpat labi var aizstāt ar … mākslu. Kuzmins liek savam varonim iziet arhetipiskos tabu pārkāpšanas un attīrīšanās ceļus, ironiski rādot to pašpietiekamo mākslas telpu, pie kuras esam nonākuši, lai ko mēs ar šo jēdzienu postmodernisma laikā saprastu. Dekadentiski traks un dziļi sarkastisks Kuzminam izdevies šis romāns kāda laikmeta beigās. Māksla taču izglābs šo pasauli, vai ne?.