Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Uldis Bērziņš
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
MĀKSLINIEKS: Jānis Štālbergs
DARBA NOSAUKUMS: "IDILLES"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: “Šis dzejoļu krājums izaudzis no dzejas gardēža kāres – nosmelt dzīves un dzejas situācijām virsū savilkušos krējuma kārtiņu. Iekšējais cilvēks, nevienai tavai fotogrāfijai atļauju neprasījis, izdomā nekautrēties par savu “ēdelību” – oh, paspēt vēl saēsties un sadzerties dzīvi līdz žegām!” – par to sacījis pats Uldis Bērziņš, piebilstot: “Bezatbildīga grāmatiņa, ka tik nesanāk jau pēdējā.”
PAR AUTORU: Uldis Egīls Bērziņš ir izcils latviešu dzejnieks un atdzejotājs, dzimis 1944.gadā Rīgā. Viņa veikums literatūrā iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 Latvijas kultūras nozīmīgākajām vērtībām. Pirmās dzejas publikācijas tapušas 1963. gadā, taču dzejoļu krājums „Piemineklis kazai” iznāk tikai 1980. gadā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, tjurku valodas Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē, zināšanas papildinājis arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (islandiešu valoda) u.c. Mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas Universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Bijis turku valodas pasniedzējs LU Moderno valodu fakultātē.
Latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors. Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, tjurku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, viņš uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, bijis citu autoru iedvesmotājs gan dzejā, gan atdzejā. Uldis Bērziņš piedalījies arī Bībeles jaunā tulkojuma izveidē. Ar Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu godināts gan U. Bērziņa tulkotais Korāns (2011), gan „Eddas dziesmas” (2015). Uldis Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), saņēmis Zinaīdas Lazdas balvu (1994), Baltijas Asamblejas balvu (1995) un Spīdolas balvu (2000). 2009. gadā ieguvis Dzejas dienu balvu atdzejā. Saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu „Saruna ar pastnieku" (2009) un „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” (2014). 2017.gadā viņa veikums novērtēts ar Mūža balvu Latvijas literatūrā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Izšūpojusies mītiskajā telpā un politiskajā laikā, ritmu haotiskās simetrijas suģestijā un vēstījumu apraujošu paužu ekstāzēs, Ulža Bērziņa dzeja atkal atgriezusies pie pirmsākumiem, nu jau jaunā kvalitātē, kur dialektiskā spirāle ir nogājusi savu sintezējošo loku. Semantiskas un sintaktiskas noklusējuma figūras, saknes vārdi bez priedēkļu un piedēkļu piekabēm, bezsaikļu savienojumi zevgmas teikumu konstrukcijās, visa neobligātā izlaidumi un pārlēcieni nojaušamajam, kas vienmēr veidojuši Bērziņa valodas enerģētiku, tās blīvo spriegumu un vienlaicīgi arī sarežģītību, ieguvuši kristāldzidru skaidrību un vieglumu. Idillēs nav manieres manierīguma, tikai piezīmes uz dzīves un lasīto tekstu malām, ko tur atstājis unikāls rokraksts, kas uz visiem laikiem mainījis latviešu valodas temperamentu.
Anda Baklāne
Literatūrkritiķe
Krājums Idilles ir vēl viena virsotne harizmātiskā dzejnieka Ulža Bērziņa daiļradē. Latviešiem nav cita vārdu mākslinieka, kurš prastu tik blīvi un līdzeni aust tekstu no pasaules kultūru diegiem – tieši aust vai pīt, nevis atsaukties un gudri citēt. Bērziņa teksts liek domāt par cilvēces pieredzes amplitūdu, kas miljoniem reižu pārsniedz atsevišķa cilvēka pieredzes mērogu un iesniedzas dzīļvēsturē, kas sāk atritināties, kad cilvēku mutes vēl tikai mēģina velt pirmos vārdus. Dievišķais un mītiskais – Y un Z asis šajā koordinātu sistēmā – iezīmē vēl citas cilvēka pieredzes robežas, tālas un neskaidras,. Vienlaikus Bērziņš var būt sadzīvisks un tiešs, pieticīgs un vienkāršs – viens no tiem gudrajiem cilvēkiem, kuri zina pietiekami daudz, lai saprastu, ka nezina ne nieka.
Aivars Madris
Literatūrkritiķis, dzejnieks
Vai tiešām par Ulža Bērziņa dzeju vēl iespējams pateikt kaut ko jaunu un svaigu, iztiekot bez labi zināmajām klišejām? Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs? Varbūt tiem, kas viņa dzeju mēģina kaut kā iegrožot racionālos literatūrzinātnes terminos un definīcijās vai izmisīgi dzenas pēc jaunām metaforu virtenēm, ar ko raksturot Bērziņa poētiskos ceļojumus, būtu noderīgi piestāt ceļmalā, atlaisties kāda kupla krūma paēnā un ļauties nomoda sapņiem? Gluži kā to dara pats Bērziņš savās Idillēs, necenšoties nevienam neko pierādīt un nevienu pārsteigt, vienkārši turpinot ideālā harmonijā levitēt cauri savam bezgalīgajam dzejolim.
