Amanda Aizpuriete. Foto: Gints Ivuškāns
AUTORE: Amanda Aizpuriete
REDAKTORE: Cilda Redliha
DIZAINS: Anna Aizsilniece
DARBA NOSAUKUMS: “Pirms izvākšanās”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Amandas Aizpurietes krājumā "Pirms izvākšanās" apkopoti pēdējo septiņu gadu laikā tapušie dzejoļi.
Krājumu veido četras nodaļas. Pirmā nodaļa “Mana mandala” ir dzejnieces ikdienas vērojumi no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā, šajā ikdienā slēpto dziļāko sakarību meklējumi. Otrā nodaļa “Rekviēms un roze” – par esību blakus mirušam mīļotajam cilvēkam, kuru aizmirst nav vērts pat censties, par emociju atblāzmām mūža turpinājumā. Trešā nodaļa “Jurģu rītā” – pārmaiņu neizbēgamības apjausma. Savukārt ceturtā, noslēdzošā nodaļa “Ja nav iemesla apstāties” ir autores dialogi ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt.
PAR AUTORI: Amanda Aizpuriete (1956) – dzejniece, prozaiķe, atdzejotāja un tulkotāja. Klajā nākuši desmit dzejoļu krājumi un viens romāns. Aizpurietes dzejā atklājas sievietes pasaule skarbā sociālā vidē. Tulkojusi ap 40 romānu no angļu, vācu un krievu valodas, atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un angļu valodas. Saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju par krājumu "Turp" (2013) un speciālbalvu par krājumu "Ledusskapja šūpuļdziesma" (2011), Dzejas dienu balvu par dzejas krājumu "Bābeles nomalē" (2000) un citus apbalvojumus.
Ilmārs Šlāpins
LALIGABA 2021 ekspertu komisijas priekšsēdētājs
Dzīvot “pirms izvākšanās” ir eksistenciāls stāvoklis, kuru tā vai citādi esam izjutuši mēs visi, pārcelt to dzejā nozīmē izcelt un apzināt to, kas mūsu dzīvē ir pārejošs, īslaicīgs un vienlaikus svarīgs – atsijāt ārā metamo no paturamā, vērtīgo no nebūtiskā. Amandas Aizpurietes tekstā skaudri nolasāms uzdrīkstēšanās trauslums un dzejnieka pozīcijas ievainojamība, valodas spēks un pārliecība par to, ka arī dzejā var tikt rasta jēga turpināt dzīvot, domāt un just. Šis krājums nenoliedzami ierindojas dzejnieces labāko darbu skaitā un ir pelnījis tikt izcelts uz pārējās ārkārtīgi daudzveidīgās un spilgtās dzejas gada ražas fona.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
No vienas puses, tā ir tā pati Amanda Aizpuriete, ko mēs pazīstam – bezgala emocionāla, nekautrīga un šķietami apsēsta ar ciešanām. No otras – tā tomēr ir kāda drusciņ cita Amanda Aizpuriete. Rēnāka, konkrētāka, trāpīgāka un dziļāka. Krājums līgani iziet cauri četriem zemes cilvēka (sievietes) dzīves cikliem – ikdienībai, mīlas mokām, transformācijai un atdzimšanai, kas nav iespējama bez nokāpšanas vienai pašai aukstā un tumšā pagrabā, lai satiktos ar savu ēnu un ieskatītos tai dziļi acīs, cik nu vien pagraba tumsa to ļauj. Visbeidzot brīva? Varbūt. Tikai kas pēc septiņiem klusuma gadiem ir brīvība? Un vai vispār ar īstu brīvību mēs maz prastu apieties? “parādes durvis klaudz tikpat truli kā sētas durvis” un “visas jūras saplūdušas vienā ilgu jūrā” – brīvība droši vien atrodas kaut kur pa vidu šīm rindām. Iedomāta vai īsta – tas vēl jānoskaidro.
Daina Sirmā
Dzejniece un skolotāja
Amandas Aizpurietes tēlotā sieviete grāmatā “Pirms izvākšanās” ir sakodīta, izzīsta, sakošļāta un izspļauta, un tik daudz zaudējusi, ka viņai nav vairs bail būt piekrāptai, aplaupītai un nogalinātai, jo viss jau ir bijis.
Tomēr mīlestības bērēs viņa neuzvelk melno kleitu, bet turpina visai kaislīgu kopdzīvi ar mirušajiem mīlniekiem. Čubinoties kapsētas smiltiņās, viņa skaidri redz, kā līķi samīlas, bučojas, sadodas rokās un iet ārā pa vārtiņiem. Izgājusi pa tiem kopā ar beigto mīļoto, viņa dodas uz striptīzbāru, un viņas dvēsele tur laižas nevis vienkāršā dejā, bet dejā ap stieni.
Mīlestība ar mirušajiem dažviet uzsit pat kosmiskus ritmus, kad mirušais draugs zibeņiem negaisa naktī pie atvērta loga diriģē Berlioza rekviēmu, un zibeņi piekrīt uz brīdi būt skumji.
Daudzas rindas šai grāmatā tik vieglas, gaistošas, klusinātas, ar visu mierā iet gar ausīm, bet tad pēkšņi trohajs, vecais brālis, iesit kā ar kārtīgu arhetipālo āmuru pa pieri:
negulēto nakšu upēs
līksmi murgu bērni bradā
negulēto nakšu upēs
veci sapņi plostus vada
negulēto nakšu upēs
atvari kā draugi sauc
krastā nāves suņi kauc
Un dzejā tik daudz sakodītie, izzīstie, sakošļātie un izspļautie sapņi, murgi, upes, naktis, plosti, atvari, draugi, krasti, nāve un suņi meistara pirkstos atdzimst un iemirdzas pirmreizībā.
Kā viņa to spēj jau 40 gadus latviešu dzejā? Šī grāmata piedāvā dažas atbildes. Pirmkārt – Amandai plaukstās ir sadedzināto raganu pelni. Otrkārt – Pasauli pirms izvākšanās viņa ne tikai mīl, bet “grib un prot ar to mīlēties”. (129. lpp.)
Inguna Daukste-Silasproģe
Literatūrzinātniece
Dzejniece Amanda Aizpuriete savā literārajā jaunradē ir izgājusi dažādus lokus, dzejas intonācijās, dzejas formās un dzejas poētiskajos līdzekļos izgaismojot dvēseles stāvokļus, šaubas, izmisumu, vilšanos un ilgas. “Pirms izvākšanās” ietver dzejnieces ģeogrāfiskās telpa(s) (Kauguri, Grīziņkalns) un arī kādu nojaušami gaidāmu Jurģu dienu ar pārcelšanās priekšnojautām, kas sabalsojas ar atskatīšanās izjūtām un sajūtām, iekšējās pasaules drūmīgo realitāti / tagadni, kurā tikpat kā neiespējami rast vietu. Arī piepildījumu. Dzeja veidojas kā autores saruna ar sevi. Bet ne banālā veidā. Kaut dzejā daudz tukšuma, nāves, vientulības, aiziešanu, zaudējumu, minorīgu noskaņu, tajā ir arī spēcīga mīlestības sajūta, kas savukārt iedod kādas romantiskas stīgas, cerības iespējas. Amanda Aizpuriete savu lirisko pasauli neizskaistina un neidealizē.
“Pirms pārvākšanās” iezīmē tādu kā robežu, sliekšņa un fatalitātes sajūtu Amandas Aizpurietes poētiskajā pasaulē. Savā veidā rezumējums, kas ir pirms, tāpēc ļoti gribētos gaidīt, ko nākotnē atklās Amandas Aizpurietes laiks pēc, jo dzejniecei, neraugoties uz dažādiem pavērsieniem, ir spilgts dzejiskais rokraksts, un šis dzejas krājums to pilnībā apliecina.
