Andris Kalnozols. Foto: Kristaps Kalns
AUTORS: Andris Kalnozols
REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners
DIZAINS: Tom Mrazauskas
DARBA NOSAUKUMS: “Kalendārs mani sauc”
IZDEVNIECĪBA: Orbīta
ANOTĀCIJA: Romāna “Kalendārs mani sauc” centrālais tēls ir jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Brīžiem šķiet, ka viņa prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo. Stāsta struktūru veido vietējās mazpilsētas mācītājam rakstītas vēstules, kurās galvenais varonis reflektē par savā dzīvē notiekošo, tādējādi iepazīstot pats sevi un apkārtējo pasauli. Nelaimīga iemīlēšanās viņu novedusi pie eksistenciālas nepieciešamības no galvas iemācīties katra kalendāra datumā svinamās vārdadienas, lai “nokļūtu tuvāk” iecerētajai meitenei, proti, – starp visiem vārdiem atrodams arī viņējais. Oskara jeb Kalendāra atmiņas īpatnības un spēja pārdabiski koncentrēties uz specifiskiem uzdevumiem ne tikai atklāj ļoti īpatnēju psiholoģisko varoņa portretu, bet arī dzen uz priekšu aizkustinošus, aizraujošus un uzjautrinošus notikumu pavērsienus. Taču spēcīgāk par visu iepriekšminēto nostrādā emocionāli nepastarpinātās varoņa atklāsmes par cilvēkiem un to savstarpējajām attiecībām, kuras šķietami deformētā apziņa atklāj ar naivu patiesumu.
PAR AUTORU: Andris Kalnozols (1983) – rakstnieks, dramaturgs un režisors. Ieguvis bakalaura un maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā. 2004. gadā kopā ar Ģirtu Šoli, Gintu Širmeli-Širmani un citiem jaunajiem aktieriem un režisoriem nodibinājis eksperimentālu leļļu un objektu teātra trupu "Umka.lv", bijis tās izrāžu līdzautors un aktieris. Iestudējis savus dramaturģiskos darbus: "Labākais cilvēks Tahkurannā" (Dirty Deal Teatro, 2013, nominācija Latvijas Dramaturgu ģildes speciālbalvai), "Benzīnvīrs" (Dirty Deal Teatro, 2015), "Aizvakar vienmēr" (Ģertrūdes ielas teātris, 2016). Dramatizējis teātrim Šarla Pero pasaku "Runcis zābakos" (Liepājas teātris, 2012, režisors Mārcis Lācis, izrāde nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā "Gada izrāde bērniem vai jauniešiem"). Literāro darbu publikācijas kopš 2001. gada, dzejoļi publicēti laikrakstos “Literatūra un Māksla Latvijā”, “Talsu Vēstis”, “Pedvāles burtnīcā”, interneta žurnālā “Satori”.
Ilmārs Šlāpins
LALIGABA 2021 ekspertu komisijas priekšsēdētājs
Debijas spilgtums šajā gadījumā izpaužas nobriedušā un pārliecinātā autora rokrakstā – tas ir pārdomāts un konceptuāli izturēts darbs, kas pārsteidz lasītāju ar iejūtīgu un sirsnīgu attieksmi pret sava varoņa pasaules uztveres un domāšanas īpatnībām. “Kalendārs mani sauc” savaldzina ar nepastarpinātību un prasmīgu apraksta detaļu izmantojumu, tas atjautīgi un aizraujoši risina sižeta attīstību, neizmantojot neko lieku. Nav brīnums, ka lasītājs to novērtē un aizgūtnēm izlasa grāmatu “vienā elpas vilcienā”. Tās popularitāte ir skaidrs pierādījums tam, kā laba literatūra var kalpot empātijas vairošanai sabiedrībā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Inga Mežaraupe
Tulkotāja
Labā literatūrā rakstniekam ir maģisks spēks: tas, ko viņš raksta, kļūst par īstenību, un Andra Kalnozola romāna Oskars Kalendārs nudien ir ieradies uz palikšanu ne vien latviešu literatūrā (lūdzu, iekļaujiet to skolas programmā!), bet arī mūsu dzīves ainavā. Laikā, kad daļa latviešu mākslinieku uzstāj uz tiesībām nebūt politkorektiem (lai ko tas arī nozīmētu), Oskara vientiesīgā vēstuļdienasgrāmata uzrunā lasītāju ar lielu cilvēkmīlestību un iecietīgumu, balsī, kuras izteiksme ir perfekti pieskaņota vēstītāja personībai. Tas gadījums, kad ļaujies saviļņojumam par to vien, ka pasaulē ir kaut kas tik skaisti uzrakstīts.
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
Ko lai uzdāvina cilvēkam, kuram viss ir, ko lai pasaka par grāmatu, par kuru visi jau ir izsacījušies? Nenoliedzami – Kalnozola Oskars “lec” ārā gan no 2020. gada Latvijas literatūras aktualitātēm, gan no kopainas krietnākā laika griezumā. Ne tas ir romāns, ne stāstu krājums, ne luga, ne arī laikmetīgās dzejas almanahs, bet laikam jau tieši tāpēc arī “Kalendārs” spēj uzrunāt tik daudzus un dažādus lasītājus, jo necenšas rātni pakļauties kādiem vispārpieņemtiem kanoniem vai normām, tajā pašā laikā gana veiksmīgi izvairās no pusaudzīgam dumpinieciskumam līdzīgas manieres spirināties pretī it visam tīri spīta pēc. Šķiet, tas patiešām ir stāsts par Oskaru – viņu, nevis mani, viņu, ko es it kā redzu, bet tomēr nē. Un ne jau tāpēc, ka būtu akls, bet gan tāpēc, ka man neviens par viņu līdz šim nebija tā labi pastāstījis. Un var tikai nobrīnīties, kā īsiem, brīžam pat strupiem un aprautiem teikumiem, var piemist tik poētiska jauda.
Nora Ikstena
Rakstniece
Līdz ar Andra Kalnozola debijas grāmatu “Kalendārs mani sauc” latviešu literatūrā spoži atdzīvojies Marģera Zariņa gars. Zemi uzvar citādie, tie, par kuriem visi stāsta piedzīvojumus, bet paši diez vai gribētu tādi būt. Zariņam tuva bija mazpilsētu poētika, tā arī Kalnozolam – Oskars no Talsiem. Autoram izdevies citādo plašumu ar dramaturģisku meistarību uzlikt uz valodas skatuves. Lasot un jūtoties kā vienīgajam skatītājam, gribas pierauties kājās un saukt – bravo!
